Kristofers un ēnu ordenis

-      Dažu cilvēku gara spējām šis pārdzīvojums tiešām ir par stipru. Atgriezušies savā laikā, viņi stāsta visiem, kas gatavi klausīties, ka tikuši nolaupīti, ka marsieši vei­kuši ar viņiem dažādus eksperimentus. Padomā pats cilvēks no 1965. gada nejauši aizkuļas uz 2445. gadu. Viņu tur, protams, pamana jau pa gabalu kā tādu aizvēs­turisku reliktu, kurš, saģērbies pēc sava laika muļķīgās hipiju modes, no pārsteiguma un šoka acis izvalbījis, izceļas pat visraibākajā nākotnes pūlī Ņujorkas centra burzmā. Dabiski, ka beigu beigās neveiksmīgais ceļotājs nonāk klīnikā uz pārbaudēm. Tur viņš redz tādus aparā­tus, kas viņa laikā nav vēl izgudroti, bet radījumi īpašos tērpos un maskās veic savus “slepenos eksperimentus” noņem, piemēram, veco labo urīna un asins analīzi. Tad kādā brīdī ierodamies mēs, izglābjam viņu, aiztranspor­tējam atpakaļ uz 1965. gadu. Visi šim cilvēkam prasa: kur biji pazudis? Viņš tad arī atbild mani nolaupīja citplanētieši, jo nekāda cita loģiska izskaidrojuma redzē­tajam nav. Bet pārējie smejas, vēderus turēdami.

-     Bet visi šie citplanētiešu implanti, par ko tik daudz raksta? Vai tie arī ir izdomāti?

-     Ar implantiem ir krietni vienkāršāk. Tagad jau pat sugas suņiem tādi ir. Es tev labprāt to izstāstīšu citreiz, bet tagad saskaņā ar Ēnu ordeņa noteikumu 7. pantu mums šī saruna jābeidz.

-     Aha, es pamāju. Kāds vēl 7. pants?

-      Par diskrētām lietām, kas saprotamas tikai Ēnu ordeņa biedriem, publiskās vietās var apspriesties vie­nīgi tad, ja ir ieslēgts apziņas blokators, lai sarunu nedzirdētu tie, kuriem tā nebūtu jādzird. Lai gan esam

Parīzē, kur latviešu valodu diezin vai kāds saprot, visu mūsu sarunas laiku blokators bija ieslēgts, bet tagad, kad tuvojamies vietai, kur pulcējas daudz cilvēku, to labāk ir izslēgt, jo šī ierīce var radīt lielu un neprognozējamu haosu. To, protams, var lietot ārkārtas situācijās īsu laika brīdi, bet šis nudien nav nekāds ārkārtas gadījums. Mēs taču negribam nekārtības, vai ne? teica Gildensterns.

-     Jā, protams, es pamāju ar galvu, pie sevis nodo­mājot, ka vēl joprojām neesmu īsti drošs, vai abi dīvainie sarunbiedri nemēģina mani izjokot.

Tūristu rinda bija gara, bet tā virzījās pietiekami ātri. Apmēram pēc pusstundas gaidīšanas, kas izrādījās pietiekami interesants pasākums, jo garlaikoties neļāva neskaitāmie nelegālie suvenīru tirgotāji Rozenkrancs man uzdāvināja nelielu alvas Eifeļa torņa statueti -, mēs iekāpām liftā un devāmies augšup. Lifts piestāja vispirms pie pirmās, tad otrās skatu platformas. Jāatzīst skats no augšas bija iespaidīgs. Visvairāk mani sajūsmināja Marsa laukuma un otrpus Sēnai esošā Trokadero ģeomet­riskais kārtojums. Tā vien šķita to veidotājs savu ieceri īstenojis, raugoties no lidojoša putna pozīcijas. Parīze tiešām ir apburoša pilsēta, un, lai cik dīvainos apstākļos biju tajā nonācis, es sāku saprast, kāpēc pārējā pasaule par to tā jūsmo.

Braucot lejup, lifta kabīne bija piepildīta tā, ka prātā nāca vecais un banālais salīdzinājums par kārbiņu ar šprotēm eļļā. Cilvēku masa mani burtiski piestūma cieši blakus kādai jaunai sievietei tumši zilā, piegulošā kleitā. Nevaru ciest šo mīcīšanos drūzmā! Darbadienu rītos, braucot uz skolu pārpildītā autobusā, esmu to atēdies līdz kaklam. Nepatīkami! īpaši, ja laiks ir lietains un

drēbes salijušas. Šoreiz tomēr saspiestībai piemita kas neraksturīgi iedrošinošs. Viņas neuzbāzīgās smaržas un kleitas audums šķita… es pat nezinu, kā lai to pasaku… “Patīkams” nav īstais vārds. Mājīgs? Varbūt mierinošs? Turklāt tajā, kā tas notika, bija kaut kas netverams un smeldzīgs… Sajūta bija kaut kur pagātnē sastapta, nepa­rasti spēcīga, tomēr, pirms paguvu atcerēties, kas, kur un kad, nodžinkstēja zvaniņš un lifts apstājās pie pirmās platformas. Daļa braucēju sāka virzīties uz izeju. Tostarp arī viņa. Uz brīdi es tiku viņai burtiski pielīmēts klāt. Šī kleita, šī smarža! Tad spiešanās mitējās, es pacēlu galvu uz augšu un uz mirkli beidzot ieraudzīju to, ko pirms tam lielajā šaurībā auguma starpības dēļ nebiju varējis ieraudzīt. Piespraudi pie sievietes kleitas nelielu sud­raba salamandru un viņas seju.

“Tas taču nav iespējams!” Kā karsta liesma izskrēja man caur smadzenēm. “Vai tiešām?”

Bet tad jau sievietes kleita novīdēja uz platformas. Apjucis gribēju mesties līdzi ārā kāpējiem, lai pārliecinā­tos, bet Rozenkranca roka dzelžainā tvērienā sakampa manu plecu.

-    Atceries pirmo noteikumu! Tam nav izņēmumu! viņš pavēloši nošņāca.

Vēl viena liesma izskrēja caur manām smadzenēm. No pagātnes. Manas mammas balss!

Kad studēju Parīzē, ja nebija jāsēž bibliotēkā, gāju pastai­gās. Pārāk bieži gan tā negadījās. Reiz atkal nonācu Marsa laukumā un nolēmu uzbraukt Eifeļa tornī. No tā paveras ļoti skaists skats! Kad aizbrauksim, es tev to noteikti parādīšu. Bija vasaras sākums, bet diezgan dzestra diena. Lai nokļūtu tornī, ir jānopērk biļete un jābrauc ar liftu. Var, protams,