Kristofers un ēnu ordenis

kāpt kājām, bet tas ir diezgan neērti. Liftā parasti drūzmē­jas ļoti daudz cilvēku. Pūlis liftā man piespieda klāt mazu puisēnu. Viņam bija varbūt gadu divpadsmit un tādas lie­las, zilas acis. Toreiz nezin kāpēc nodomāju ja man kād­reiz būs dēls, es arī gribētu, lai viņam ir tik skaistas acis. Bet tavas acis, Kristofer, ir vēl lielākas un zilākas…

Mamma!

Vēl pēc brīža es kā apdullis gāju pa grantēto Eifeļa torņa pakāji. Tveice bija nezin kur izgaisusi. Debesis bija zilas, bet laiks dzestrs. Tieši tāds kā mammas stāstā. Nezin no kurienes sacēlies vējš dzenāja putekļus, kon­fekšu papīriņus un kādu nomestu avīzi franču valodā. Tā izplājās man acu priekšā, un tad es pamanīju datumu. Galīgi neesmu drošs par savām franču valodas ne-zināšanām, jo mūsu franču valodas skolotāja nudien nav necik laba, bet, manuprāt, uz tās bija rakstīts 1995. gada 8. jūnijs. Manis taču tolaik nemaz nebija!

-     Tā tiešām bija viņa, Kristofer! ierunājās Gildenstems. Tava mamma!

Es jau sen biju nozvērējies vairs nekad mūžā nerau­dāt, bet tas nu tomēr bija maķenīt par daudz! Asaras pašas vēlās laukā no acīm un ritēja pār maniem vaigiem. Mēs apsēdāmies uz soliņa, Rozenkrancs gādīgi aplika man roku ap pleciem un mierinoši teica: Neķer kreņķi, reizēm raud arī īsti vīri… Izraudies, Kristofer, arī tu, tev noteikti kļūs vieglāk.

Vieglāk nekļuva, bet es pamazām nomierinājos. Kad atguvos, jau atkal bija tveicīgs novakars. Pat nepama­nīju, kurā mirklī mēs atgriezāmies šodienā.

-     Piedod, Kristofer, varbūt tas tev šķiet nežēlīgi vai netaisnīgi, bet tu nupat izgāji pārbaudi! teica

Gildensterns. Tādai tiek pakļauts katrs ordeņa jaunpienācējs. Noteikumi ir skarbi un nepielūdzami, tie ir vie­nādi visiem. Mums jāzina, vai nestandarta situācijā tu nesāksi rīkoties neadekvāti.

Šajā bridi Rozenkranca kabatā iezvanījās mobilais telefons. Viņš to izvilka, nospieda savienojuma podziņu un klusējot noklausījās to, ko sacīja neredzamais runā­tājs. Tad nopūtās, iebāza klausuli atpakaļ ķešā un uzsmai­dīja. Labā ziņa ir tā, ka tu, Kristofer, šo pārbaudi esi godam izturējis. Iesim uz biroju, Sāra jau gatavo līgumu.

Mēs gājām, īpaši neko nerunājot. Lai gan manā galvā rosījās neskaitāmi kāpēc, saņemt atbildes uz tiem šobrīd nešķita sevišķi svarīgi. Turklāt arī mana uztvere pēc daudzajiem šās dienas notikumiem bija krietni sliktāka, nekā devīto stundu sēžot klasē un klausoties jauno vielu.

Uz Rue Royale atkal notika kas dīvains. Gājēji un auto atkal kaut kur izzuda, gaiss savirmojās, un pēkšņi no būtībā nekurienes parādījās man jau pazīstamie nīgrie, pavecie vīri, kas, kombinezonos tērpušies, pirms dažām stundām Rīgas centrā mēģināja ievilkt mani savā busiņā. Viņi izskatījās pagalam nikni un neapmierināti.

-      Neuztraucies, Kristofer! nočukstēja Rozenkrancs. Bet skaļi viņš teica: Kungi, jūs esat nokavējuši! Viņš nupat godam izgāja iniciāciju un ir mūsējais. Līgums jau ir sagatavots, un saskaņā ar konvenciju jūs vairs nedrīks­tat iejaukties.

-      Iepazīsties, Kristofer, piebilda Gildensterns, tie reizēm ir mūsu konkurenti, bet reizēm sadarbības part­neri. Tas pa kreisi ir Lukaša kungs, bet pa labi ir Jurika kungs.

Abi Dornbuša aģenti īgni pamāja.

-     Jāatzīst, šoreiz jūs esat guvuši virsroku, ierunājās Lukaša kungs.

-      Bet lietot staru lielgabalu tomēr nebija īsti godīgi! piezīmēja Jurika kungs. Gan es tev, Rozenkranc, atspē­lēšos!

-      Lai nu paliek! Sveiciens jaunajam Ēnu ordeņa rekrū­tim! Ceru, ka abi šie blēži tev paskaidroja, ka tas, kas notika pirmīt, nebija nekas personisks. Starp citu, ko īsti mēs esam zaudējuši? Cik balles viņš ieguva pārbaudē? samiernieciski iejautājās Lukaša kungs.

-     Deviņdesmit trīs no simta!

-      Oho! Tagad man ir skaidrs, kāpēc mūsu boss tā tra­koja. Labāk pāris dienu viņam acīs nerādīties! Tas būs briesmīgāk par staru lielgabalu, nopūtās Jurika kungs, un abi drūmie veči izkūpēja gaisā.

-      Kas tās par ballēm, un kā viņi to prot tā ierasties un pazust? vaicāju Gildensternam.

-      Gan par ballēm visu uzzināsi un iemācīsies, bet izkū­pēt gaisā ar teleporta palīdzību nemaz nav tik grūti to var katrs, kam ir teleports! viņš atbildēja. Bet piedod, mūs patiesi jau gaida ordeņa birojā. Sāra dusmosies, ja kavēsim. Viņa ir punktuāla dāma.

Vairs nekādi brīnumi tovakar nesekoja. Mēs mierīgi aizgājām uz biroju. Tas izrādījās pavisam neliels un krietni noplucis. Biju domājis ieraudzīt nezin kādus pār­dabiskus mehānismus un veselu baru Ēnu ordeņa darbi­nieku, bet viss, ko redzēju, bija sen neremontēta telpa ar lielu, ne pārāk tīru logu, daži nodiluši krēsli, galds, veclaicīga rakstāmmašīna uz tā un sekretāre Sāra sirma kundzīte pelēkā kostīmā. Viņa atgādināja tādu kā pasaku feju.

-      Esi sveicināts, puisēn, un nebrīnies! Tas, ko tu gri­bētu ieraudzīt, patiesībā atrodas daudz drošākā vietā. Kad pienāks laiks, apskatīsi visu pats savām acīm. Viņa pastiepa man līgumu.