Kristofers un ēnu ordenis

Jāatzīst, Rozenkranca teiktais par interneta vietnēm bija sitiens zem jostasvietas. Pagājušajā nedēļā es tie­šām no interneta kafejnīcas iekļuvu skolas datortīklā un nokopēju algebras kontroldarba uzdevumus ar visām atbildēm. Ja kāds to uzzinātu, es droši vien izlidotu no skolas! Mirkli padomāju un pamāju ar galvu.

-      Kā saprotu, miera man no jums tāpat nebūs. Es tomēr gribētu izlasīt līgumu, lai zinātu, ko parakstu.

-      Bravo, Kristofer! Tā ir īstu vīru runa, nopriecā­jās Rozenkrancs. Mēs tūlīt pat varam doties uz mūsu Parīzes biroju, lai nokārtotu formalitātes. Tas atrodas pie Operas bulvāra, pāri Sēnai. Varētu braukt ar metro, bet tas nav interesanti, jo uz turieni nesteidzīgā gaitā var aiziet pusstundā. Iznāks neliela ekskursija pa Parīzi! Bet vispirms ja jau reiz tu esi šeit uzbrauksim Eifeļa tornī, skats no augšas ir tiešām fantastisks, tas vienkārši jāredz! Gildenstern, vai tavas bikses ir izžuvušas?

-      Ne gluži, bet paciest var! Par laimi, tās ir viscaur vienādi samirkušas, tāpēc nezinātājs nemaz nevarēs pateikt, ka sēdēju ar tām strūklakā, atbildēja Gildensterns.

-     Pirms mēs kaut kur ejam, es gribu zināt: kur palika tie vīri, kas dzinās mums pakaļ? Vai viņus tur, Rīgā, aiz­turēja Ceļu policija?

-      Diezin vai! Varu derēt, ka pēc tam, kad mēs šos pacienājām ar staru lielgabalu, viņu busiņam turpat uz ielas ieķīlējās dzinējs. Kādu brīdi tie abi tur pasēdēja, pamatīgi apdulluši, bet Ceļu policija viņiem pašāvās

garām, jo mēs laikus ieslēdzām apziņas blokatoru. Man žēl, bet brašie vīri formastērpos, sirēnām gaudojot, pār­brauca pāri Gaisa tiltam, lai kaut kur pie Teikas pēkšņi attaptos, ka nezina, uz kurieni brauc un kam dzenas pakaļ. Bet abi Dombuša vīri tagad droši vien jau ir teleportējušies uz kādu drošāku vietu. Tev no viņiem vairs nav jābaidās.

Trešā nodaļa pirmais pārbaudījums

Līdz koši izgaismotajam Eifeļa tornim pa grantētajiem Marsa laukuma celiņiem nācās iet krietnu bridi. Biju aiz­ņemts ar skatīšanos apkārt, tāpēc nepievērsu uzmanību tam, ka Rozenkrancs izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam un nospieda dažas podziņas. It kā nekas jau no tā nemainījās. Varbūt vienubrīd viss viegli nolīgojās apmēram tā, kā filmās rāda zemestrīces grū­dienus. Kāds gan tur brīnums es tobrīd nospriedu, ka no visa piedzīvotā man reibst galva.

-     Kamēr ejam ieņemt vietu tūristu rindā, lai paceltos augšup Eifeļa tornī, gribu tev izstāstīt vēl kādu lietu, kas ir jebkura laika ceļotāja goda kodeksa pamatā, iekremšļojās Gildensterns. Atgriežoties pagātnē vai dodoties nākotnē, ir jāievēro daudz noteikumu. Svarīgākais no tiem ceļotājs nedrīkst nevienam stāstīt, kas viņš ir un no kurienes ieradies. Vairāki mūsējie šo šķietami vien­kāršo pārbaudījumu nav izturējuši. Reiz kādam puisim, kas pirmoreiz devās uz agrīnajiem viduslaikiem, galīgi nepaveicās. Viņš izpļāpājās savai vecvecmāmiņai nez kurā pakāpē, ka ieradies no 20. gadsimta. Rezultāts?

Toreiz ordeņa ceļotājus vēl īpaši nekontrolēja, un, kad mūsu dežurants attapās, puisis jau kā burvis cepās uz sārta pilsētas tirgus laukumā. Kopš šī briesmīgā gadī­juma pirmajos ceļojumos laikā jaunie ordeņa darbi­nieki dodas tikai pieredzējušu instruktoru uzraudzībā. Nekādas pašdarbības! Cilvēciski to var saprast. Tu labi zini, kā pats juties pirms mirkļa, kad atklāji, ka esi caur portālu pārvietojies telpā. Nupat biji Rīgā, bet te pēkšņi esi Parīzē. Tāpēc vari arī iztēloties, kāds ir kultūršoks, kad ceļotājs pirmoreiz nonāk vairākus gadsimtus senā pagātnē! Ja vēl viņam izdodas satikt savus senčus, tad vēlme padalīties iespaidos un atklāt lielo noslēpumu ir nepārvarama. Tomēr iedomājies, kā izskatītos, ja tu, piemēram, nonāktu sava tēta pirmajā skolas dienā un mēģinātu iestāstīt viņa mammai savai vecmammai ka esi šī mazā puisīša lielais dēls. Ko viņa par tevi teiktu? Nabadziņš! It kā patīkams puisēns, bet tāda slima gal­viņa gadījusies kāda nelaime vecākiem!

-      Njā, tas patiesi būtu visnotaļ dīvaini! Ja man kāds mēģinātu iestāstīt, ka ieradies no 24. gadsimta, ari es noteikti nodomātu, ka viņš ir psihiatra uzskaitē. Tā runā­jot, tiešām viegli var iekulties nepatikšanās!

-      Šī iemesla dēļ mums pat ir īpaša vienība, kas kon­trolē personas, kuras ievietotas nervu klīnikās un ap­galvo, ka esot ceļotāji laikā. Tas gan nav sevišķi patīkams darbs.

-     Un kāds ir rezultāts?

-      Šad un tad tiešām izdodas atrast kādu neveiksmi­nieku, kurš nejauši iekūlies portālā un apmaldījies laikā vai telpā. Ja vien tas ir iespējams, mēs klusi nogādājam viņu atpakaļ, tomēr tas ne vienmēr palīdz.

-     Ko nozīmē ja ir iespējams un ne vienmēr palīdz?