Kristofers un ēnu ordenis

Tāpat ir arī ar šo šķietami cēlo domu glābt cilvēci no kāda varmākas diktatora, pirms vēl tāds piedzimis. Varbūt tas skan ļoti sarežģīti vai nesaprotami, bet par to raksta ari tev zināmais Hokings ir tāds antropais princips. Mēs redzam Visumu tādu, kāds tas ir, tāpēc, ka eksistējam. Kaut ko izjaukt nozīmē izjaukt Visuma kār­tību. Diemžēl arī visas tās ļaunās lietas, kas ar mums notiek, notiek tāpēc, ka tām ir jānotiek. Ēnu ordenī strādā diezgan labi analītiķi. Viņi reiz mēģināja modelēt, kas notiktu ar pasauli 20. gadsimtā, ja no spēles izslēgtu Hit­leru, Staļinu, Polu Potu un vēl virkni diktatoru. Izrādījās, ka deviņdesmit deviņās varbūtībās no simta viņu vietā pie varas nāktu citi monstri citās valstīs. Diemžēl globāls atomkarš un Eiropas civilizācijas krahs būtu labākais, kas mūs sagaidītu, ja kāds mēģinātu uzlabot briesmīgo un baiso 20. gadsimta vēstures ritējumu. Rozenkrancs apklusa un ievilka elpu.

-     Tas viss izklausās pārāk neaptverami, bet pēc tā, kas šodien ar mani noticis, es vairs ne par ko nebrīnos. Es tiešām jutos apmulsis, to dzirdot. Kas, lūdzu, ir šis Ēnu ordenis, un kāpēc jūs mani vajājat?

Šajā brīdī no milzīga rododendru krūma atgriezās Gildensterns. Kristofer, Ēnu ordenis tevi nevajā. Gluži otrādi, mēs tevi aizstāvam! Tevi mēģināja nolaupīt Dornbuša ļaudis.

-      Nejauc puikam galvu vēl vairāk! iebilda Rozen­krancs. Pārdzīvot visu to, ko viņš šodien piedzīvojis, jau tā ir smags pārbaudījums.

-      Patiesībā arī tas ir diezgan vienkārši! Gildenstems ievilka elpu. Kopš senseniem laikiem cilvēki interesē­jas par iespēju ceļot laikā un paralēlajās pasaulēs. Arī latviešu brīnumu pasakas ir pilnas ar stāstiem par trešo tēvadēlu, kas noveļ pie kalna gulošu akmeni, atklāj aiz tā alu un pa to nonāk, piemēram, pazemes valstībā. Tas, starp citu, ir tipisks tārpejas teorijas piemērs, paralēlā pasaule, kas pasniegta to seno laiku izpratnē, kad šīs pasakas tika sacerētas. Ja par to vēlas runāt mūsdienām tuvākā un tev saprotamākā valodā, ir, nu… teiksim, tā!

Uz zemeslodes tiešām var atrast vietas, kas kalpo kā vārti pārejai citā dimensijā, laikā un telpā. Tās ierīkoja senās civilizācijas, kuras aizvēsturiskos laikos apdzīvoja planētu Zeme. Te man atkal jāpiesauc Hokings un Rozenkranca pieminētais antropais princips, kaut gan tas līdz galam nav izskaidrots un saprotams pat pašiem zināt­niekiem. Mūsdienu gudrākie prāti ir secinājuši, ka, iespē­jams, mēs pastāvam tieši šeit uz Zemes, jo tas atbilst mūsu attīstības līmenim. Hokings cilvēci salīdzina ar turīgu cilvēku, kurš dzīvo bagātnieku rajonā tieši tāpēc, ka viņa materiālais un garīgais līmenis atbilst šim rajo­nam. Lai nu paliek šis greizais salīdzinājums. Senās civi­lizācijas, piemēram, leģendārie atlanti, tomēr sasniedza tādu attīstības pakāpi, kurā viņiem mūsu planēta kļuva nepiemērota. Gandrīz kā gliemezim, kas izaudzis no savas čaulas. Tad viņi atrada pārejas uz to jauno dzīves telpu, kas atbilda šo civilizāciju līmenim.

-     Bet kā viņi to izdarīja?

-     To mēs nezinām! Varbūt tās izveidoja atnācēji no Visuma dzīlēm, varbūt tās radās kopā ar izplatījumu, bet varbūt ir vēl senākas par to. Kurš gan var pateikt, kas

notika pirms Lielā Sprādziena, ja tāds vispār maz bija? Mēs tikai izmantojam seno civilizāciju atstāto manto­jumu. Mūsdienu zinātnei gan sāk veidoties daži pieņē­mumi par to, kā tas varētu notikt, bet tas viss vēl ir lielā miglā. Nav laika tagad iedziļināties detaļās par stīgu teoriju un tārpejām, ko nupat pieminēju, palasīsi mājās. Senās civilizācijas vai varbūt kādi citi pirms viņiem izvei­doja to, ko fantastikas literatūrā dēvē par portāliem. Tu taču zini visas tās filmu banalitātes izej cauri vārtiem un pēkšņi esi uz Marsa. Gildenstems nosmīnēja.

-      Kā tad! māja ar galvu Rozenkrancs. Vistīrākais sviests! Pamēģini gan! Izej cauri vārtiem šortos un krek­liņā, nonāc uz Marsa virsmas, kur nav atmosfēras, bet valda briesmīga radiācija, un esi beigts kā muša sekun­des laikā. Čuš! Seriāls ir beidzies, pat īsti vēl nesācies!

-      Nūja! Gildensterns piebilda. Senie bija pietie­kami gudri un pārejas izveidoja tā, ka nezinātājs, tās izmantojot, ātri vien dabūtu galu.

-      Vai tādā gadījumā ar šiem portāliem nav izskaidro­jama vismaz daļa stāstu par bezvēsts pazudušajiem? es ievaicājos.

-      Tieši tā, Kristofer! Ir arī daudz citu iemeslu, ne vienmēr tie ir briesmīgi. Kāds vienkārši pārceļas uz citu valsti un sāk jaunu dzīvi, neko nepasakot saviem tuvinie­kiem, un tamlīdzīgi. Tomēr pēc ordeņa aplēsēm pasaulē ik gadu, nejauši iemaldoties senajos portālos, pazūd pat vairāki tūkstoši cilvēku. Daļu no viņiem izdodas glābt, citus ne. Tas ir viens no mūsu ordeņa uzdevumiem pasargāt ziņkārīgos no visiem cilvēkiem tik dabiskās vēlmes bāzt degunu, kur nevajag. Nelaime ir tā, ka daļa portālu kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ peld laikā

un telpā. Nolikt pie tiem sargus nav iespējams. Vietā, kur pirms pāris minūtēm bija vārti, mirkli vēlāk var izrādī­ties, ka nekā nav, atbildēja Rozenkrancs.