Labas zīmes

PULKSTENis rādīja trešo stundu. Antikrists uz Zemes bija Jau piecpadsmit stundu, bet eņģelis ar velnu trīs no šīm stundām ne pa jokam dzēra.

Viņi sēdēja viens otram iepretim Azirafala nevīžīgā antikvariāta aizkulisēs Soho.

Lielākajā daļā Soho grāmatnīcu ir aizkulises, parasti pilnas ar retiem vai vismaz ļoti dārgiem izdevumiem. Azirafala grāmatās nebija ilustrāciju. Tās bija senā, brūnā Iesējumā, apbirzušām lapām. Dažkārt, ja nebija citas izejas, viņš kādu pārdeva.

Laiku pa laikam ieradās drūmi kungi tumšos uzvalkos un ļoti pieklājīgi centās pierunāt pārdot antikvariātu, kura vietā varētu ierīkot lēto preču veikalu, kas vairāk iederētos apkaimē. Viņu pat mēģināja uzpirkt ar biezu piecdesmit mārciņu banknošu žūksni. Gadījās pat, ka vieni runāja, bet citi tumšās acenēs klīda pa veikalu, grozīdami galvu un teikdami, ka papīrs viegli aizdegoties un antikvariāts esot tikpat kā uz pulvera mucas.

Azirafals tad māja un smaidīja, apsolīdams padomāt. Un viņi aizgāja uz neatgriešanos.

Tas, ka esi eņģelis, nenozīmē, ka arī muļķis.

Tagad uz galda abu priekšā rindojās pudeles.

- Galvenais, galvenais jau ir... - Kroulijs mēģināja koncentrēt skatienu pie Azirafala, prātodams, kas tad ir galvenais. - Vispār jau galvenais ir...

- Galvenais, - beidzot koncentrējies, viņš vervelēja, - ir delfīni. Tā es domāju.

- Zivju pasuga, - Azirafals atsaucās.

- Nē, nē, nē, - Kroulijs māja ar pirkstu. - Z-zīdītāji. īsti zīdītāji. Atšķirība ir tā, ka... - Velna smadzenes atgādināja purvu, kurā grūti kaut ko atrast, kur nu vēl definēt atšķirību.

- Pārojas uz zemes? - Azirafals nāca talkā.

Kroulijs sarauca pieri.

- Diez vai. Manuprāt, ne jau tas. Protams, ka ne. Kaut kas saistībā ar mazuļiem. Vai nav vienalga. - Kroulijs saņēmās. - Galvenais. Galvenais ir. Viņu smadzenes.

Viņš sniedzās pēc pudeles.

- Kas ir ar tām smadzenēm? - eņģelis mudināja.

- Lielas smadzenes. To es gribu teikt. Izmērs. Izmērs. Sasodīti lielas smadzenes. Un arī vaļi. Vesela smadzeņu pilsēta, tici man! Visa sasodītā jūra pilna ar smadzenēm.

- Krakens. - Azirafals grūtsirdīgi skatījās glāzītē.

Kroulijs vēsi viņu uzlūkoja, likdams noprast, ka šāda

piezīme līdzinās sprunguļu mešanai riteņos.

- Kas, lūdzu?

- Milzīgs jūras nezvērs, - eņģelis paskaidroja, - guļ dzelmē zem zibens šautrām. Zem draņķīgiem poli-poli-pol - lielām, pretīgām ūdenszālēm, vai zini. Un, kad beigās okeāna ūdens sāks vārīties, viņam taču būs jāiznirst laukā.

- Tiešām?

- Fakts.

- Nūja. - Kroulijs atslīga krēslā. - Jūra mutuļo, nabaga vecie delfīni ūdenszāļu džungļos, visiem vienalga. Tas pats ar gorillām. Skatās nabagi un saka, debesis sarkanas, zvaigznes gāžas zemē, ko viņi šais laikos liek klāt tiem banāniem?

- Gorillas taisa perēkļus, saproti, gorillas, - eņģelis mēģināja ieliet glāzē dzeramo, līdz ar trešo piegājienu tas izdevās.

- Ej nu ej.

- Dieva vārds. Redzēju filmā. Perēkļus.

- Tie jau bija putni, - Kroulijs iebilda.

- Perēkļi, - Azirafals atkārtoja.

Kroulijs nolēma nestrīdēties.

- Tā, lūk, - viņš turpināja, - visi dzīvnieki, lieli un nazi. Gribēju teikt, un mazi. Daudzi ar smadzenēm. Un tad pēkšņi bladāc.

- Bet tu jau pats arī piedalies, - Azirafals aizrādīja.

Kārdini cilvēkus. To tu labi pieproti!

Kroulijs uzsita ar glāzi pa galdu.

- Tas ir pavisam kas cits. Viņi var atteikties. To tu nekādi nevari saprast, vai ne? Pie visa vainīgi tavējie, ļums jāsūta cilvēcei pārbaudījumi, nevis jāiznīdē visa pasaule!

- Labi jau labi. Man tas nepatīk tāpat kā tev, bet es jau teicu. Nedrīkstu nepaklausīt, jādara, ko saka. Es... e... eņģelis.

- Debesīs teātru nav, - Kroulijs turpināja, - un arī no filmām nekā prātīga.

- Necenties tagad kārdināt mani, - Azirafals krita izmisumā. - Es tevi, veco čūsku, labi pazīstu.

- Bet padomā tik, - Kroulijs nelikās mierā. - Vai zini, kas ir mūžība? Vai zini, kas ir mūžība? Es tev prasu, vai zini, kas ir mūžība? Liels kalns, saproti, jūdzes augstumā, Visuma galā, un vienreiz tūkstoš gados tas putniņš...

- Kas par putniņu? - Azirafala balsī iezagās aizdomas.

- Putniņš, par kuru tev stāstu. Un vienreiz tūkstoš gados...

- Katru reizi viens un tas pats putniņš?

Kroulijs apjuka.

-Jā, - viņš beidzot pamāja.

- Tad nu gan ellīgi vecs putniņš...

- Labi. Un vienreiz tūkstoš gados šis putniņš lido...

-... velkas...

- ... aizlido visu garo ceļu uz kalnu un asina knābi...

- Beidz! Tas nav iespējams. No šejienes līdz Visuma galam ir gaisa gabals. - Eņģelis pamāja plaši, lai gan mazliet saraustīti. - Milzum daudz nezvēru, draudziņ.

- Tomēr galā tiek, - Kroulijs neatlaidās.

- Bet kā?

- Tas nav svarīgi!

- Varbūt gaisa kuģī, - eņģelis minēja.

Kroulijs tā kā atmaiga.

- Jā, - viņš teica. - Ja tev tā patīk. Lai vai kā, šis putniņš...

- Vienīgi tas ir Visuma gals, lūk, par ko mēs runājam, -Azirafals turpināja, - tāpēc gaisa kuģim jābūt tādam, lai otrā galā nonāk tavi pēcteči. Tev pēcnācējiem jāsaka: Kad tiksiet līdz kalnam, tad... - eņģelis saminstinājās. - Kas viņiem jādara?

-Jāasina pret kalnu knābis, - Kroulijs atbildēja. - Bet pēc tam jālido atpakaļ...

-... gaisa kuģī...