Labas zīmes

Skārletas rīcībā bija sagrabējusi ķieģeļsarkana kravas mašīna, pilna ar dažnedažādiem ieročiem. Viņai piemita apbrīnojama spēja šķērsot jebkuru pasaules robežu. Šobrīd Skārleta brauca uz mazu Rietumāfrikas valstiņu, kur notika lokāls pilsoņu karš, lai piegādātu bruņojumu, kas veiksmes gadījumā pārvērstu konfliktu lielā pilsoņu karā. Diemžēl mašīna ceļā salūza, un viņa pati nespēja savest to kārtībā.

Jāpiebilst, ka Skārletai bija ķēriens uz mehānismiem.

Nu jau viņa bija pilsētas¹⁶ centrā.

Tā bija Kumbolalendas galvaspilsēta, kur afrikāņu lauta pēdējos trīstūkstoš gadus bija dzīvojusi mierā un saticībā. Trīsdesmit gadus valsts bija sera Hamfrija Klarksona īpašums, taču tajā nebija nekādu derīgo izrakteņu un tās stratēģiskā nozīme bija banāna vērtībā, tāpēc apbrīnojami ātri tika veicināta doma par savu valdību. Kumbolalenda, iespējams, bija nabadzīga un neapšaubāmi garlaicīga, tomēr mierīga vieta. Tāpēc nav brīnums, ka vietējās ciltis, kas dzīvoja cita citai līdzās laimīgi, jau sen bija pārkalušas zobenus lemešos, vienīgi 1952. gadā pilsētas skvērā bija izcēlies kautiņš starp iereibušu vēršu dzinēju un tikpat iereibušu zagli. Cilvēki par to runāja vēl tagad.

Skārleta, nogurusi tveicē, nožāvājās un atvēsinādamās pamāja ar platmali. Atstājusi nekam nederīgo kravas mašīnu uz ielas, viņa iegāja bārā.

Tur viņa nopirka alus skārdeni un, to iztukšojusi, uzsmaidīja bārmenim.

- Manai mašīnai vajag remontu, - Skārleta iesāka.

Vai nevarētu ar kādu sarunāt?

Bārmenis pasmaidīja, atklādams žilbinoši baltus zobus. Skārleta ar ātro alus izraušanu bija atstājusi uz viņu iespaidu.

- Vienīgi ar Nātanu, mis. Bet viņš nupat aizbrauca uz Kaondu paciemoties sievastēva fermā.

Skārleta nopirka vēl vienu alu.

- Vai zināt, kad Nātans atgriezīsies?

- Iespējams, nākamnedēļ. Varbūt pēc divām, mīļā kundze. Baigais slaists tas Nātans, vai ne?

Bārmenis pieliecās uz priekšu.

-Jūs ceļojat viena, mis? - viņš pajautāja.

- Varētu būt bīstami. Mūslaikos uz ceļa gadās visādi cilvēki. Slikti. Ne jau vietējie zēni, - viņš ātri piebilda.

Skārleta sarauca smalkās uzacis.

Neraugoties uz karstumu, bārmenis nodrebēja.

- Paldies par brīdinājumu, - Skārleta nomurrāja. Šķita, ka viņas balss aizlokās kā čūska garā zālē - tik tikko saredzama, kamēr garām nav nācis kas jauns un maigs.

Atvadoties piesitusi pie platmales, viņa izgāja laukā.

Skārletu dedzināja karstā Āfrikas saule, bet automašīna, piekrauta ar ieročiem, munīciju un kājnieku mīnām, nekustēja no vietas.

Viņa pārlaida mašīnai skatienu.

Uz jumta tupēja maitu lija. Kopā ar Skārletu tā bija ceļojusi trīssimt jūdzes. Putns klusi atraugājās.

Pametusi skatienu visapkārt, viņa ieraudzīja pāris sieviešu, kas pļāpāja uz ielas stūra. Krāsainu ķirbju kaudzes priekšā sēdēja nogarlaikojies tirgotājs, gaiņādams projām mušas. Putekļos laiski rotaļājās bērni.

- Pie velna, - Skārleta klusi teica. - Man tik un tā derētu atvaļinājums.

Bija trešdiena.

Piektdien no pilsētas vairs nekas nebija palicis pāri.

Līdz nākamajai otrdienai bija sagrauta Kumbolalendas ekonomika, gājuši bojā divdesmit tūkstoši cilvēku (ieskaitot bārmeni, kuru, uzbrūkot tirgus barikādēm, nošāva dumpinieki), ievainoti gandrīz simt tūkstoši. Skārletas daudzveidīgie ieroči bija izpildījuši savu uzdevumu, bet maitu lija - nomirusi no aknu cirozes.

Skārleta jau sēdēja pēdējā vilcienā, kas veda prom no valsts. Tiešām pēdējais laiks kaut ko mainīt. Pārlieku ilgi viņa jau bija tirgojusi ieročus. Gribējās kaut ko jaunu. Ar perspektīvu. Skārleta labi varēja iedomāties sevi kā žurnālisti. Tā būtu laba iespēja. Apvēdinājusi sevi ar cepuri, Skārleta sakrustoja garās kājas.

Mazliet tālāk vilcienā sākās kautiņš. Skārleta pasmaidīja. Viņas tuvumā vienmēr kāds kāvās, tiešām jauki.

seibls bija melnmatis ar melnu bārdu. Viņš tikko bija nolēmis dibināt korporāciju.

Šobrīd abi ar grāmatvedi baudīja dzērienus.

- Kā sastāv mūsu lietas, Frenij? - Seibls pajautāja.

- Līdz šim pārdoti divpadsmit miljoni eksemplāru. Vai spējat tam noticēt?

Viņi sēdēja restorānā Sešinieku virsotne, Piektās avēnijas 666. numura augšējā stāvā, Ņujorkā. Tas Seiblu viegli uzjautrināja. Pa restorāna logiem pavērās skats uz visu Ņujorku, bet Ņujorka nakts laikā redzēja milzīgu sarkanu ciparu 666, kas dega uz visām četrām ēkas sienām. Protams, tas bija tikai ēkas numurs. Ja sāktu skaitīt, viss sakristu. Tomēr gribējās pasmaidīt.

Seibls ar grāmatvedi bija atnākuši uz šejieni no maza, dārga un īpaši ekskluzīva Griničvilidžas restorāna ar visai avangardisku ēdienkarti: zaļo pupiņu pāksts, zirnītis un cāļa krūtiņas strēmelīte, viss gaumīgi sakārtots uz četrstūraina porcelāna šķīvīša.

Ideja par šādu restorānu Seiblam radās, pēdējo reizi viesojoties Parīzē.

Grāmatvede bija notiesājusi gaļu un dārzeņus piecdesmit sekundēs un atlikušo maltītes laiku skatījusies šķīvī, uz galda piederumiem, laiku pa laikam pievērsdamās citiem restorāna viesiem, it kā gribēdama apēst arī viņus, un tā tas arī bija. Seiblu tas varen uzjautrināja.

Viņš niekojās ar šampanieša glāzi.