Labas zīmes

- Divpadsmit miljoni, nu un kā? Izklausās labi.

- Lieliski!

- Tātad veidosim korporāciju. Laiks ķerties vērsim pie ragiem, vai ne? Manuprāt, Kalifornija derēs. Es gribu rūpnīcas, restorānus, itin visu. Izdevniecības darbu paturēsim, tomēr vajag dažādību. Pareizi?

Frenija pamāja.

- Izklausās labi, Seibl. Mums vajadzēs...

Sarunu pārtrauca ģindenis. Skelets bija tērpies Dior kleitā: šķita, ka iedegusī āda uz viņas galvaskausa smalkajiem kauliem tūlīt pārplīsīs. Ģindenim bija gari, blondi mati un ideāli uzkrāsotas lūpas. Uz tādu visas pasaules mātes varētu rādīt ar pirkstu un teikt bērniem: lūk, kas ar tevi notiks, ja neēdīsi zaļumus. Viņa izskatījās kā gaumīga, kustīga badacietēju palīdzības organizācijas reklāma.

Tā bija Ņujorkas supermodele ar grāmatu rokās. Viņa teica:

-Atvainojiet, mister Seibl, ceru, ka neiebilstat pret manu uzbāzību. Jūsu grāmata mainīja manu dzīvi - vai jūs, lūdzu, atvēlētu autogrāfu?

Modele lūdzoši skatījās viņā ar dziļi iekritušajām acīm zem krāšņi noēnotajiem plakstiņiem.

Seibls pieklājīgi pamāja un paņēma grāmatu.

Nebija brīnums, ka viņu pazīst, jo no greznā, gravētā vāka skatījās viņa paša tumšpelēkās acis. Grāmatas nosaukums bija Slaids ir skaists. Diēta bez ēdiena. Gadsimta diēta!

- Kā pareizi rakstāms jūsu vārds? - Seibls pajautāja.

- Šerrila. Divi r, i, viens l.

- Jūs man atgādināt kādu vecu, vecu draudzeni, - ātri, prasmīgi rakstīdams titullapā, Steibls teica. - Lūdzu. Priecājos, ka jums patika. Tiešām jauki satikt fanus.

Viņš ierakstīja:

Šerril!

Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Ullu un vīnu tu nesamaitā! Atklāsmes grāmata 6:6.

Dr. Reivens Seibls.'

- Tas ir no Bībeles, - viņš paskaidroja.

Modele godbijīgi aizvēra grāmatu un atkāpās no galda, pateikdamās: viņš nezinot, ko tā viņai devusi, kā mainījusi dzīvi, tik tiešām...

Seiblam nebija medicīnas doktora grāda, kā viņš apgalvoja, jo viņa laikā vēl nebija universitāšu, taču viņš redzēja, ka modele ir tuvu bada nāvei. Šķiet, atlikuši vēl pāris mēneši. Diēta bez ēdiena. Atrisini savu svara problēmu uz visiem laikiem.

Frenija tikmēr dedzīgi klikšķināja klēpjdatoru, plānodama nākamo Seibla Rietumu pasaules ēšanas paradumu transformācijas posmu. Dators bija Seibla dāvana. Pasakaini dārgs, ļoti jaudīgs un neiedomājami plāns. Viņas priekšniekam patika plānas lietas.

- Pamatus varētu ielikt, nopērkot Eiropā Holdings Incorporated. Tad varēsim izmantot Lihtenšteinas nodokļu sistēmu. Ja novadīsim līdzekļus caur Kaimanu salām uz I.uksemburgu un tālāk uz Šveici, varēsim samaksāt par rūpnīcām...

Taču Seibls vairs neklausījās. Viņa domas kavējās pie mazā, smalkā restorāna. Savu mūžu nebija redzēts tik daudz izsalkušu bagātnieku vienuviet.

Seibls pasmaidīja godīgi un atklāti, pauzdams gandarījumu par profesionāli paveiktu darbu. Līdz galvenajam notikumam viņš galēja laiku, taču darīja to smalki. Laiku un dažkārt arī cilvēkus.

daži viņu sauca par Balto vai Tukšo, citi par Albīnu vai Kritaino, Miltaino, Veisu vai Sniegaino un vēl daudzos citos vārdos.

Viņam bija bāla āda, izbalējuši gaiši mati, gaišpelēkas acis. Uzmetot paviršu skatienu, šim cilvēkam varētu dot gadu divdesmit, un neviens ari lieku mirkli viņam neveltīja.

Pavisam neievērojams.

Atšķirībā no abiem kolēģiem viņš nespēja ilgstoši noturēties nevienā darbā.

Baltais bija strādājis vissaistošākajos darbos un visinteresantākajās vietās.

(Ari Černobiļas atomstacijā, Vindskeilā, Trīsjūdžu salā - vienmēr nenozīmīgos, necilos amatos.)

Viņš bija mazsvarīgs, taču vērtīgs darbinieks daudzās zinātniski pētnieciskās iestādēs.

(Piedalījies degvielas dzinēja, plastmasas un avārijas sviras projektu izstrādē.)

Baltajam viss gāja no rokas.

Reti kurš viņu ievēroja. Neuzbāzīgs, nemanāms. Ieskatoties varēja redzēt, ka cilvēks ar kaut ko nodarbojas, ir aizņemts. Varbūt viņš ar jums pat runāja. Tomēr misteru Balto bija viegli aizmirst.

Tolaik viņš kā naftas tankkuģa matrozis ceļoja uz Tokiju.

Kapteinis piedzēries gulēja savā kajītē. Vadību uzņēmās viņa pirmais palīgs. Otrais palīgs atradās kambīzē. Ar to pietika, lai kuģis peldētu pašgaitā. Neviens cits neko daudz līdzēt nevarēja.

Tomēr, ja kāds uz klāja nejauši nospieda slēdzi KRAVAS IZLĀDĒŠANA AVĀRIJAS GADĪJUMĀ, automātiski jūrā Ieplūstu milzum daudz melna, lipīga šķīduma, miljoniem tonnu jēlnaftas, atstājot postošu iespaidu uz putnu, zivju, augu, dzīvnieku un cilvēku pasauli. Protams, uz kuģa bija drošības un rezerves sistēma, un tomēr - kuru tas interesē, tādas bija visur.

Pēc tam bija daudz strīdu par to, kurš vainīgs. Beigās Jautājums palika neizšķirts, bet vainu uzvēla visai apkalpei. Nedz kapteinis, nedz pirmais un otrais palīgs vairs nekad nestrādāja.

Nezin kāpēc neviens neiedomājās matrozi Balto, kurš nr kuģi jau bija pusceļā uz Indonēziju. Uz klāja sarūsējušās metāla mucās bija īpaši indīgi herbicīdi.