Labas zīmes

Ar savām brīnumainajām spējām eņģelis ļoti lepojās. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš bija apmeklējis Džona Maskelaina studiju, kur gandrīz veselu gadu apguva roku veiklību, mācījās noslēpt delnā monētu un izcelt no cilindra trusi. Tolaik, kā viņam pašam šķita, veicās tīri labi. Taču, kaut gan Azirafalam pa spēkam bija triki, kas satriektu visas burvju mākslinieku aprindas, tomēr dzīvē viņš šos dabiskos dotumus neizmantoja. Tas bija liels trūkums. Tagad bija jānožēlo, ka treniņi pamesti novārtā.

Taču ar spējām ir tāpat kā ar riteņbraukšanu. Tās nevar aizmirst. Burvju mākslinieka mētelis gan bija mazliet apputējis, taču, kad to uzģērba, derēja kā uzliets. Atmiņā atausa pat vecais žargons.

Bērni vēroja Azirafalu ar trulu, nievājošu neizpratni. Velns aiz letes, ģērbies baltā viesmīļa tērpā, aiz kauna gribēja vai zemē ielīst.

- Jaunskungi un jaunkundzes, vai redzat manu apbružāto veco cilindru? Teiksiet, ka tāds jāmet atkritumos! Redziet, tajā nekā nav. Bet kas tad nu? Savādi! Mūsu pūkainais draugs, trusis Harijs!

- Tas bija jums kabatā! - aizrādīja Vorloks.

Pārējie bērni piekrītoši māja. Par ko gan viņš tos uzskatīja? Par bēbīšiem?

Atmiņā atausa Maskelaina padoms gadījumam, ja tevi ņem uz grauda:

Pārvērt visu muļķīgā jokā, āmurgalva, - es domāju tevi, mister Fel (tolaik Azirafals bija pieņēmis šo vārdu). Sasmīdini, un viņi tev piedos visu!

- Ak vai, jūs izgāzāt man triku ar cilindru, - Azirafals ķiķināja.

Bērni bezkaislīgi skatījās.

- No jums nekā nav, - Vorloks teica, - es taču gribēju multenes!

- Viņam taisnība, - pamāja meitenīte ar zirgasti. - No jums nekā nav. Jūs laikam esat pederasts.

Azirafals izmisīgi paskatījās uz Krouliju: cik nu viņš varēja spriest, Vorloks jau bija galīgi samaitāts, un, jo ātrāk parādīsies melnais suns, jo labāk. Visprātīgāk tagad būtu laisties lapās.

- Bet nu, jaunā paaudze, lūdzu jūsu uzmanību! Varbūt kādam atradīsies trīs pensu monēta? Nē, jauno cilvēk? Tad pameklējiet sev aiz auss!

- Man dzimšanas dienā bija multenes, - paziņoja meitenīte. - Un vēl es dabūju foršu lelli, šūpuļzirgu, tarkšķošo tanku...

Kroulijs smagi nopūtās. Bērnu ballītes acīmredzot nav domātas eņģeļiem. Ja tev ir kaut cik prātiņa, tad turies no tām pa gabalu. Azirafalam no kabatas izkrita trīs savienoti metāla gredzeni, un bērni spiedza ciniskā priekā.

Pametis skatienu atpakaļ, Kroulijs ieraudzīja galdu, apkrautu ar dāvanām. No plastmasas veidojuma viņā noskatījās divas actiņas.

Kroulijs pētīja, vai tajās nav sarkana atspīduma. Ar elles birokrātiem taču neko nevar zināt. Varbūt suņa vietā atsūtījuši kāmi?

Nūja, tiešām parasts kāmis. Laikam iejuties augstajā cilindru, bumbiņu un vingrošanas rīku kaudzē, kas lieti noderētu spāņu inkvizitoriem, ja tolaik būtu pieejama plastmasas ražošanas iekārta.

Velns iemeta skatienu pulkstenī. Viņš pat neiedomājās nomainīt bateriju, kas bija beigusies pirms trim gadiem un vēl darbojās. Divas minūtes pāri diviem.

Azirafals krita arvien lielākā izmisumā.

- Godātie skatītāji, vai kādam ir pa rokai kabatlakats? Nav?

Viktorijas laikmetā būtu grūti iedomāties cilvēku bez kabatlakata. Trikā vajadzēja no tā uzburt dūju, kas jau nepacietīgi knābāja eņģeļa rokas locītavu, un bez kabatlakata tas nebija iespējams. Eņģelis centās pievērst Kroulija uzmanību, taču nesekmīgi. Pēc tam viņš izmisīgi pamāja vienam no drošībniekiem, kas neveikli sarosījās.

- Paklausieties, jūs, glaunajā uzvalkā! Nāciet šurp! Pārbaudiet krūšu kabatu. Manuprāt, tur atradīsies smalks kabatlakats.

- Nē, ser, baidos, ka nebūs, - sargs, skatīdamies taisni uz priekšu, atbildēja.

Azirafals nervozi samirkšķināja acis.

- Esiet tik labs, paskatieties! Lūdzu.

Sargs iebāza roku kabatā un pārsteigts izvilka pelēkzilu lakatiņu ar mežģīņu maliņu. Azirafals uzreiz saprata, ka mežģīnes ir kļūda, jo tās aizķērās aiz sarga revolvera, kas griezdamies ielidoja tieši želejas bļodā.

Bērni aizrautīgi aplaudēja.

- Paklau, nav slikti! - teica meitene ar zirgasti.

Vorloks metās pār istabu un paķēra ieroci.

- Rokas augšā, maitas gabali! - viņš līksmi iesaucās.

Drošībnieki bija sprukās.

Viens otrs ķēra pēc ieroča, bet citi metās projām, tālāk no zēna. Pārējie bērni sāka pīkstēt, ka viņiem arī vajag revolverus, un daži uzstājīgākie pat mēģināja izraut ieročus no sargu rokām, kas tik neapdomīgi bija tos izvilkuši.

Un tad kāds svieda Vorlokam ar želeju.

Zēns iespiedzās un nospieda gaili. Viņa rokās bija Magnum 32, CIP variants, pelēkā krāsā, smags: ar tādu var trāpīt no trīsdesmit soļu attāluma, un no cilvēka paliks sarkana migla, baiss juceklis un attiecīgu dokumentu noformēšana.

Azirafals pamirkšķināja.

No revolvera stobra izšļācās ūdens strūkliņa, apšļakstīdama Krouliju, kas skatījās laukā pa logu, ar skatienu meklēdams dārzā melnu suni.

Azirafals apjuka.

Un tad viņa sejā ietriecās torte.

Bija jau gandrīz piecas minūtes pāri trijiem.

Ar mājienu pārvērtis visus pārējos ieročus ūdenspisto-lēs, eņģelis izgāja laukā.