Laiku Bende

- Nu nav man iebildumu, - Ivors nomurmināja, atdodot iniciatīvu meitenei. - Es tikai aprēķinu, vai mums izdosies ... Es neesmu izdzīvošanas profesionālis ... bet ar specvienības grupu būtu vieglāk sasniegt mērķi ...

- Tu esi slēpts paranorms, tikai vēl to nezini. Pretējā gadījumā tev nebūtu piedāvāts pievienoties Spēlei. Un profesionāļi, kas izdzīvo ekstremālos apstākļos, un tuvcīņas meistari par tādiem nepiedzimst, bet kļūst. Iemācīsies. Es tevi iemācīšu. Tēvs mani apmāca kopš bērnības. Piekrīti?

- Nu kur es likšos? - Ivors neviļus pasmaidīja.

- Tad mēs turpinām sagatavošanos. Es uzskatu, ka vispirms mums ir vajadzīgs drimmers. Par to parunāsim vēlāk. Tad mums būs nepieciešams psi-vellinga aprīkojums, lai identificētu tava tēva identitāti un meklēšanas virzienu. Tas, iespējams, ir pieejams lielākajās medicīniskajās psihiatrijas klīnikās un UASS Medicīnas Centrā. Domāju, ka mēs varēsim dabūt portatīvo eksemplāru. Turklāt saziņai mums būs nepieciešamas tranš-rācijas, kokosu tipa uniki, ieroči, NZ un pāris vitsu. Kas vēl?

Ivors pašūpoja galvu un pasmīkņāja.

- Nu gan atvēzējies! Kas gan mums to visu dos par velti?

- Bet mēs nevienam arī neprasīsim. Velingeru pacentīsimies dabūt Pārvaldes centrā, kur man ir paziņa. Turklāt es zinu SB rezerves bāzes Venēras bunkura kodu, kas tika izmantots pēdējā Spēlē, un tur arī paņemsim visu nepieciešamo.

- Vai nu bāze netiek apsargāta? Un kā tad tu zini piekļuves kodu?

- Es tak tev stāstu: šī bāze palika vēl no pēdējās Spēles, tā ir slepena, un tika gatavota kā paslēptuve drošības darbiniekiem, kuri karoja ar "hronoķirurgu" emisāriem. Tēvs man to rādīja, kad es vēl biju pavisam maza.

- Padodos. - Ivors pacēla rokas uz augšu. - Izskatās, ka tu visu jau esi pārdomājusi. Atliek tikai dabūt drimmeri, ar tā palīdzību ielauzties Stumbrā un izraut manu tēvu no slazdiem.

Mirjamas uzacis savilkās, un zaļajās acīs parādījās bīstama uguntiņa.

- Tu smejies? Ņirgājies, jā?!

- Nemaz! Ivors steidzīgi iebilda.

- Domā, ja es vēl mācos un vispār esmu meitene, tad varu spēlēties tikai ar lellēm un dejot?

- Nepavisam! Es domāju, ka tu esi ļoti apņēmīga un drosmīga, gluži kā amazone. Un ļoti skaista! - Pēdējais atzinums Ivoram izspruka nejauši, un viņš to uzreiz nožēloja, bet, dīvainā kārtā, tas uz Miriamu iedarbojās nomierinoši.

- Tā lūk, - viņa teica jau pazeminot toni. - Neciešu, ka par mani smejas. Redzēsi, mums viss izdosies ... ja tu man klausīsi. Vai apsoli?

- Apsolu, - Nedaudz pavilcinājies Ivors nopietni sacīja.

Viņa vērtējoši paskatījās, izsmieklu neieraudzīja, pēkšņi noskūpstīja  uz vaiga un turpināja, it kā nekas nebūtu noticis:

- Ejam tālāk. Principā mēs varam iztikt bez drimmera.

- Kā tā? - Ivors nesaprata. - Kā tad mēs tiksim ... - Viņš apklusa, neticīgi uzlūkoja sarunu biedreni. - Nu, protams, tava tēva kvanks! Viņš jau bija izgājis caur Stumbru gan šurp, gan atpakaļ!

- Kā tu uzminēji? - Mirjama bija pārsteigta. - manas domas lasi, vai kā?

- Tā ar mani notiek. Intuīcija. Bet ideja, manuprāt, nav slikta. Vienīgā nelaime ir tā, ka mēs nezinām, kad tēva kvanks atkal parādīsies šeit un vai viņš mums iedos drimmeri. Un laiks negaida.

- Velns, tev atkal taisnība! Jādomā. Varbūt tēvam ir kāda saistība ar  kvankiem no citiem Zariem?

- Diez vai viņš teiks. Lai gan, protams, pajautāt var.

- Šķiet, viņš jau ir ieradies. Mirjama noķēra mirgojošās gaismas uz robota paneļa. - Tēt, vai tas esi tu?

- Es, - atskanēja Romašina zemā balss mājas domofona sistēmā. - Tu esi viena?

- Ar Ivoru. Vai mēs varam ienākt pie tevis? vajadzētu parunāt.

- Kaut kas noticis?

- Ir interesanti jaunumi.

- Pēc dažām minūtēm.

- Pa to laiku mēs iedzersim kafiju,- Mirjama uzlēca no krēsla, lai atnestu kafijas automātu.

Pēc desmit minūtēm Romašins pieņēma delegāciju savā kabinetā, pārvēršot to par Kolorādo Lielā Amerikas kanjona stūri: šķita, ka platforma ar atzveltnes krēsliem un inka viriālu karājas virs kolosālas gleznainasplato iecirstas aizas klints,  kuru, par laimi, cilvēki nekad nebija apguvuši. Visa šī teritorija bija palikusi ģeoloģisko veidojumu rezerve un daudzu videoklipu filmēšanas vieta.

- Esmu pati uzmanība, - tēlnieks, kā parasti, sakrustoja kājas un ar abu roku pirkstiem satvēra ceļu.

- Lai sāk viņš, - Mirjama pamāja uz Ivoru.

Ždanovs samulsa, taču pārvarēja sevi un īsi pastāstīja Ignatam par Spēlētāja kurjera apmeklējumu.

Iestājās pauze. Romašins apdomājās, skatīdamies uz kanjonu zem kājām. Jaunieši skatījās viens uz otru, jūtot arvien lielāku nemieru, it kā būtu izdarījuši kaut ko nosodāmu. Ignats pamanīja viņu satraukumu, noraustīja lūpu kaktiņu, izlikdamies smaidam.

- Situācija, mani bērni, ir ļoti interesanta. Vai nu es saskatu vēlamo par īstenību, vai arī kāds mēģina sadalīt mūsu spēkus.

- Ko tu gribi teikt? Mirjama pacēla uzacis.