Laiku Bende

 Ir mūžīga formula, kuru nav izdomājis cilvēks, bet kas veiksmīgi ieviesta visos Visuma Zaros: skaldi un valdi! Tad lūk, mūsu komandu, kas sāka rīkoties, lai mēģinātu neitralizēt Spēlētāja "vīrusa" iefiltrēšanos mūsu Visumā, šis Spēlētājs vēlas sadalīt. piespiežot mūs karot savā starpā. No vienas puses, tas ir glaimojoši: mūs ciena kā reālu spēku, kas spēj spēlēt uz vienādiem noteikumiem ar spēcīgu pretinieku. No otras puses, Spēlētāja emisāri jau darbojas mūsu Zarā, taču mēs nezinām, kas viņi ir, cik viņu ir, ko viņi domā un cik tālu viņi ir aizvirzījušies savos plānos.

- Kāpēc tu domā, ka Spēlētāja emisāru ir daudz?

- Daudz nav, bet arī ne jau viens. Atcerieties savu sarunu ar komisāru. Viņš arī vēlas, lai jaunais Ždanovs būtu vienā komandā ar viņu, piedāvājot viņam vietu kā operatīvajam darbiniekam vai konsultantam viņa dienestā.

- Bet viņš neteica ne vārda par dalību Spēlē, - Ivors šaubīgi sacīja.

- Kamēr nebija vajadzības. Ja tu piekristu, paskaidrojums notiktu agrāk vai vēlāk. Tiruvilejadalas kundzes vizīte - es šaubos, vai tā ir sieviete - runā par Spēlētāja tiešo interesi piesaistīt radoši domājošus cilvēkus savā pusē.

- Bet gan Polujanovs, gan šī sarkanmatainā ragana var strādāt viena un tā paša saimnieka labā, - Mirjama nicinoši sacīja.

- Var, - Ignats piekrita. - Lai gan tas neatbrīvo tavu draugu no atbildības par lēmuma pieņemšanu.

- Ko man darīt? - Ivors nomurmināja. - Atteikties?

- Protams, atsakies! - Mirjama stingri sakratīja matus.

- Es būtu pavilcis laiku, - Romašins mierīgi sacīja. - Lai abi identificējas un vismaz liek nojaust, kam viņi kalpo. Varbūt viens no viņiem tomēr ir saistīts ar džentlmenisku Spēlētāju, kurš ievēro visus spēles noteikumus. Šajā gadījumā būtu iespējams pievienoties viņa komandai.

- Es tomēr nesaprotu, ko viņi manī atraduši, - Ivors sacīja, uzmetot vainīgu skatienu Miriamai.

Viņa atvēra muti, bet tēvs bija viņu apsteidza:

- Vai tava mamma tev neko nestāstīja?

- Par ko?

- Par tavām iedzimtajām spējām.

- N-nē ... it kā nē ... godīgi sakot, es neatceros.

- Aprunājies ar viņu, iespējams, uzzināsi daudz ko sev interesantu. Bet tagad, mani dārgie, ejiet prom no šejienes, man jāstrādā. Un, ja kas notiek,  informējiet mani.

Jaunieši izgāja no kabineta.

- Ko viņš gribēja pateikt? - Ivors atjēdzās.

- To, ka tu sevi labi nepazīsti.

- Bet mana māte man nekad neko neteica par kaut kādām tur spējām ... un tēvs arī... un vispār es nesaprotu, par ko ir runa!

Mirjama sazvērnieciski viņam pamirkšķināja, aizvilka līdzi un savā istabā sacīja:

- Pirmkārt, tu vienkārši nepamani savas prasmes. Es jau vairākkārt biju pārsteigta, kad tu man atbildēji uz jautājumiem, kurus es nemaz neuzdevu.

- Tad pēc tavām domām, es lasīju domas? - Ivors skeptiski pavīpsnāja.

- Tu nelasi, bet intuitīvi aptver, jūti situāciju. Tu arī manus draugus pārsteidzi, kad spēlējām tenisu, īstajā laikā pārtverot viņu sitienus. Bet Bobs un Saša ir meistari. Un, otrkārt, es nejauši dzirdēju tava tēva un mātes sarunu, un viņš teica, ka tu esot potenciāls operators.

- Kāds tur vēl operators?

- Es domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs ekstrasensam ar piekļuvi maģiskām operācijām.

- Tātad man vienkārši jāpagriež sevi uz āru un jānoskaidro, ko es protu? - Ivors pasmaidīja, nepievēršot īpašu nozīmi meitenes vārdiem.

- Es gan tam ticu! - Mirjama nopietni atbildēja. - parunā ar mammu, varbūt viņa zina, kā tevi ievest insaita stāvoklī. Bet pagaidām atgriezīsimies pie saviem auniem. Es tagad ... - Viņa nepabeidza.

Ivora videotelefons atkal iezvanījās.

Šoreiz piezvanīja Fjodors Poluyanovs.

- Ždanov, kur tu atrodies?

Ivors un Mirjama apmainījās skatieniem.

- Es drīz būšu mājās, - jauneklis izvairīgi atbildēja.

- Neko pastāstīt man negribi?

- Ko tad? - Ivors izlikās pārsteigts.

- Piemēram, par tikšanos ar skaistu rudmatainu sievieti.

- Kā jūs ziniet? - Ivors nomurmināja.

- Mans pienākums ir visu zināt. Gaidīšu tevi četrpadsmitos pēc vidējā planetārā Pārvaldē. pie reizes parunāsim arī par tavu darbu nodaļā. Pienācis laiks izlemt.

Komisāra galvas attēls nodzisa.

Jaunieši klusēdami lūkojās viens uz otru.

- Man tas kategoriski nepatīk, - Mirjama domīgi sacīja. - Acīmredzot komisāra darbinieki tevi novēro, pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot viņa zināšanas par to, kas tevi apmeklē.

- Es būtu pamanījis ...

- Pastāv attāluma izsekošanas metodes, kuras gandrīz nav iespējams atklāt.

- Kā tu zini?

- Atkal aizmirsti, ka esmu bijušā komisāra meita. Es zinu un protu daudz ko. Lūk, ko: mums vēl ir laiks pirms tikšanās ar Polujanovu, apmeklēsim bāzi, nodrošināsimies ar ekipējumu un tikai pēc tam dosimies uz Pārvaldi. Iet?

- Kopā?

-  Ērtāku brīdi grūti iedomāties. Komisārs būs pārliecināts par savu neievainojamību, atslābināsies, un mēs piespiedīsim viņu un liksim viņam atdot drimmeri.

- Tā nu viņš mums paklausīs.

- Tu mani maz pazīsti, - Mirjama sacīja sakārtojoties. - Kad nepieciešams, varu būt ļoti, ļoti pārliecinoša.

- Labi, - Ivors piekrita, zaudējot dvēseles līdzsvaru. - Lidojsim uz bāzi.

Meitene pieskrēja viņam klāt un noskūpstīja.

Viņš vairs nevilcinājās.

* * *