Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Džons nervozi ieskatījās pulkstenī un redzēja, ka rāda mazliet pāri pusnaktij, un vēlējās, kaut būtu ņēmis vērā Grounina padomu par vakariņām. Ungāru gulašs bija garšojis mazliet savādi tas bija tieši tāds ēdiens, ko Grounina kungs ar savu maigo kuņģi nekad nebūtu ēdis, bet viņam nebija ne jausmas, vai tāpēc, ka tajā bija pavairāk ķiploku. Izņemot lokomotīves kluso dūk­šanu, vilcienā viss bija klusu. Džons izslēdza griestu gaismu un, piespiedis degunu pie loga rūts, mēģināja saskatīt ko vairāk no vecās Transilvānijas pilsētas. Viņš uzreiz šausmās atlēca atpakaļ, jo īsu brīdi vēl viens zi­bens uzplaiksnījums apgaismoja seju, kas vēroja viņu. Seja, kas izskatījās pēc uzvarētājas Derdzīgo himeru pasaules čempionātā. Sirdij salecoties kā neprātīgai, Džons steigšus atkāpās līdz kušetes pretējam galam, cik tālu vien iespējams prom no loga.

-    Kas noticis? Filipa miegaini jautāja, vērodama viņa satraukumu ar vienu pavērtu aci un nemaz ne­nojaušot briesmīgā radījuma klātbūtni aiz loga. Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.

Džons norādīja uz logu. Tur ārā kaut kas ir, viņš samulsis teica.

-    Protams, ir, dumiķi, Filipa nožāvājās. To sauc par Eiropu.

-    Nē, kaut kas cits. Kāda lieta vai būtne.

Filipa dziļi ievilka elpu, lai vieglāk pamostos, piecēlās sēdus un tad paskatījās pa logu. Zibens šautra vēlreiz apgaismoja stacijas nosaukumu, bet viņa nemanīja neko īpaši interesantu. Perons bija pilnīgi tukšs.

-     Nestāsti man, ka tas bija Drakula. Viņa skumji pašūpoja galvu, it kā žēlotu brāli un viņa humora iz­jūtu. Smieklīgais puika.

-    Tiešām, tur laukā kāds bija.

-    Tas ir stacijas perons. Manuprāt, viņiem te ir cil­vēki, kas stāv uz staciju peroniem, pat Transilvānijā. Pat tādos laikapstākļos kā šie.

-    Kāds briesmīgi neglīts.

-    Neglītums nepadara cilvēku par sliktu. Tev to va­jadzētu zināt.

-   Ir neglītie, un ir šausmu filmas, Džons neatlaidās.

-    Tici man, es zinu, kāda ir atšķirība.

-    Lai kas tas bija, tam vajadzēja būt diezgan gara auguma, Filipa piebilda, skatīdamās lejup uz peronu.

-   Vismaz septiņas vai astoņas pēdas garam, lai ieskatītos vagona logā.

Pagāja desmit minūtes, un vilciens vēl joprojām ne­kustējās. Filipa nodrebinājās. Iespēja, ka Džons nebija mānījies, tagad sāka ietekmēt arī viņu. Tā vai citādi, kaut kas šai stacijā sāka iedvest viņai bailes. Ceru, ka vilciens nav sabojājies, viņa nobažījusies bilda.

Džons piecēlās, atvēra kupejas durvis un, nopētot va­gona tukšo gaiteni, uzmanīgi ieklausījās, vai nav kāda zīme, ka kaut kas notiek. Bet nekā nebija, un viņš at­griezās kupejā un aizvēra durvis. Viņš negribēja teikt neko tādu, kas sabiedētu māsu vēl vairāk, bet bija pār­liecināts, ka seju logā bija redzējis iepriekš, iespējams, kā ilustrāciju Rakšasasa kunga Saīsinātajos Bagdādes likumos.

Agrāk viņš bija ticējis, ka pasaulē eksistē tikai triju veidu būtnes: cilvēki, džini un eņģeļi; tomēr, kā skaidri bija rakstīts SBL, bija arī ceturtais būtņu tips kritušie eņģeļi, kas pazīstami arī kā dēmoni. No visiem dēmo­niem, par kuriem viņš bija lasījis, Asmodejs bija viens

V

no briesmīgākajiem un ļaunākajiem. Sim dēmonam va­jadzēja būt ar trim galvām, tostarp buļļa un auna galvu, bet Džons bija pārliecināts, ka, skatoties pa logu, uz īsu brīdi redzējis viņa trešo, derdzīga paskata cilvēkēdāja galvu. Džons nebija pārliecināts, bet, viņaprāt, varēja būt, ka dēmoni, piemēram, Asmodejs, bija pietiekami gari, lai ieskatītos dzelzceļa vagona logā. Viņš, protams, neuzskatīja par iespējamu, ka jebkurš sevi cienošs dē­mons būtu apgrūtinājis sevi, meklējot kasti, uz kuras uzkāpt.

-    Būtu briesmīgi iestrēgt te uz visu nakti, Filipa teica. Pēc tā, ko Grounins teica par Segešvāru.

-    Viņš tikai gribēja mūs "uzvilkt", Džons iemi­nējās.

-    Ak tā? Zini ko, brālīt? Tik-tak, tik-tak.

-    Mēģini paskatīties uz to no gaišās puses, Džons centās māsu uzmundrināt. Sī ir pirmās klases ku­peja. Ja vilciens ir sabojājies, mums lielā mērā ir viss, kas nepieciešams. Un, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka mums tāpat nav nekā tāda, ko nevajag.

Kamēr viņš runāja, visas gaismas kupejā izdzisa, lo­komotīve pārstāja darboties, un, izņemot nejaušu zibens uzplaiksnījumu, viss iegrima tumsā.

-    Ko nu tu teiksi? Filipa jautāja.

-    Laikam ūdens, viņš atbildēja, mēģinādams no­mierināt gan sevi, gan Filipu. Vilciena elektrības kontaktligzdās. Vainīgs ir lietus. Varu saderēt, ka viņi tūlīt atsūtīs kādu puisi, lai to salabo. Varbūt viņš jau nāk.