Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Durvis atslīdēja vaļā, stāvs ienāca kupejā un sabruka uz sēdekļa. Viņš bija aptinis vairākas šalles un uzvilcis cepuri zemu pār ausīm, un pagāja vēl kāds brīdis, līdz viņi pārliecinājās, ka tas patiešām ir Aizeks Balajaga. Noņēmis pēdējo šalli, viņš izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu un nebēdnīgi abiem uzsmaidīja.

-   Vai jūs viņu redzējāt? Aizeks iekliedzās. Ašmadaju. Vai jūs redzējāt, kā tas vecais nelietis gaidīja mani?

-    Kas ir Ašmadajs? Džons jautāja, mazliet vīlies, ka nebija pareizi nodēvējis dēmonu.

-     Kas ir Ašmadajs, viņš jautā, Aizeks iesmējās. Asmodejs, protams. Nežēlīgs radījums, lūk, kas. Tra­kojošais ļaundaris un briesmīgs, ļauns velns, un viņu labāk piesaukt vienīgi tad, kad esi noņēmis cepuri. Aizeks nosvieda savu cepuri uz grīdas un, skaļi smieda­mies, jutās milzīgi apmierināts ar sevi un, iespējams, arī ar saviem zobiem, tik plats un žilbinošs bija smaids, ko viņš veltīja Filipai. Viņš tāpat ir pazīstams kā Saturns, Markolfs un Samadajs. Aizeks piecēlās un nokratīja nost savu plato mēteli. Un pēdējā laikā es viņu sau­kāju pats savos vārdos, kurus neuzdrīkstētos atkārtot dāmas klātbūtnē. Divas dienas tas velns ir izsekojis mani. Veselas divas dienas. Viņš rūgti iesmējās. Vai varat iedomāties, kā tas ir, ja dēmons ar Ašmadaja pie­redzi sēž uz astes četrdesmit astoņas stundas?

-    Nē, Filipa atzinās.

-   Tas nav nekāds izbraukums zaļumos, tici man. Nav nekādu šaubu, viņš manu sirdi un aknas aprītu bro­kastīs. Izceptu kazas asinīs un sarīkotu sev dzīres. Jā, ser.

-    Kāpēc Asmodejs dzinās tev pakaļ? Filipa jautāja.

-    Man šķita, ka tas ir acīmredzams, mazo lēdij, Aizeks teica, plati smaidīdams.

Filipa iekoda sev mēlē. Meitenei diez ko nepatika, ka viņu sauc par mazo lēdiju, īpaši jau zēns, kas bija tikai pāris gadu vecāks par viņu.

-   Tas briesmonis dzinās pakaļ Zālamana Burvju grā­matai, protams, Aizeks paziņoja un ķērās pie milzu cigāra aizsmēķēšanas, it kā gribētu nosvinēt savu iz­glābšanos. -Asmodejs, kā jūs viņu saucat, un Zālamans pieder seniem laikiem. Aizekam bija mugurā gara, melna žakete un vienkāršs, balts krekls ar šauru kakla­saiti, rokās melni ādas cimdi. Saprotiet, kad Zālamans bija Izraēlas ķēniņš, Asmodejam sāka skaust tas, ka ķēniņam bija tūkstoš sievu, un šis viltīgais velns nozaga Zālamana varas gredzenu. Novilka to ķēniņam no pirk­sta, kamēr viņš gulēja, un valkāja to pats. Izlikās par Zālamanu, un, tā kā tas bija burvju gredzens, visi viņam ticēja. Pa to laiku neviens neticēja, ka īstais Zālamans ir tas, par ko viņš uzdodas, un kādu laiku ķēniņš tika nodarbināts kā pavārs savas pils virtuvē.

Laimīgā kārtā viena no Zālamana sievām izbēra mil­tus uz pils grīdas, un sagadījās tā, ka Asmodejs gāja tai vietai pāri. Un sieva pamanīja, ka miltos palikušas dēmona pēdas. Nojaušot, kas varētu būt noticis, viņa atguva gredzenu, kamēr Asmodejs gulēja, un īstais Zā­lamans atguva troni.

Bet, kamēr Asmodejs vēl izlikās par Zālamanu, kas bija varens burvis, viņam bija pieejama Zālamana bib­liotēka, un viņš atklāja grāmatu, ko Zālamans bija sa­rakstījis. Tā ietvēra visu viņa gudrību un atklāja, kā pakļaut savam spēkam džinus, eņģeļus, laicīgos un dē­monus. Tāpēc tas ir laimīgs gadījums, ka nākamā per­sona, kurai piederēja grāmata, bija pati Ištara. Runā, ka tā bijusi dāvana no Nebukadnecara. Bet kopš tā laika Asmodejs vienmēr ir mēģinājis dabūt to savās rokās. Aizeks noskumis iesmējās. Sakot jums absolūtu tais­nību, es nupat par to pārliecinājos vēlreiz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik ļoti vēlos atdot grāmatu Viņai. Man nav nekādas vēlēšanās, lai Asmodejs vēl sēdētu man uz astes.

-    Viņai?

»

-    Aješai. Tai, kurai vienmēr jāklausa.

-    Kur grāmata ir patlaban? Filipa jautāja.

Aizeks pacēla savu mēteli no grīdas un parādīja gudri

apslēptu kabatu aptuveni mugursomas lielumā. No tās viņš izņēma ādas vākos skaisti iesietu grāmatu, apkaltu ar zeltu, un uz kuras, arī zeltā kalta, bija tā pati visu redzošā acs Hora acs, ko var atrast uz jebkuras Sa­vienoto Valstu viena dolāra banknotes.

-    Te tā ir, Aizeks teica un nolika grāmatu uz sē­dekļa sev blakus.

?

-    Bet, ja tev ir šī grāmata, Džons bija neizpratnē, un grāmata atklāj, kā pakļaut savam spēkam dēmo­nus, vai tad tu nevarēji lietot grāmatā rakstīto, lai tiktu galā ar Asmodeju?

-    Tu tā domā, ja? Aizeks pajautāja. Bet tikai pēc tam, kad es, ē… aizņēmos grāmatu, atklāju, ka kurš katrs to nemaz nevar atvērt. Tikai patiesi gudrie un sirdsskaidrie var atvērt šo grāmatu. Tā ir maza drošī­bas ierīce, ko Zilā džine atstājusi piesaistītu grāmatai, gadījumā, ja tā tiktu nočiepta.

-    Tātad tu nebūtu varējis izmantot šo grāmatu pat tad, ja būtu gribējis, Filipa secināja.

-    Diemžēl ne. Šķiet, ka ir daži, kas var, un daži, kas nevar. Un fakts, ka es to nozagu, to skaidri pierāda. Es esmu tāds, kas nevar. Viņš paraustīja plecus. Te nu mēs esam.

Džons piesardzīgi nopētīja grāmatu. Vai drīkstu?

Aizeks paraustīja plecus. Laipni lūdzu.