Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Aizeks iesmējās un caurdūra Filipas lelli ar otru adatu. Tāda Asmodeja nemaz nav, viņš atbildēja. Nu labi, ir. Bet ne šai gadījumā. Tas nebija īstais Asmodejs, ko jūs tur redzējāt, bet gan kaut kas manis izdomāts, lai pārvarētu jebkādas aizdomas, kas jums varētu rasties pret mani. Uzmanības novēršana. Nē, īstais Asmodejs būtu panācis šo vilcienu un sašķaidījis to lupatlēveros,

V

lai dabūtu rokā grāmatu. Sī grāmata, protams, nav īsta. Un ne brīdi nav bijusi. īstā Zālamana Burvju grāmata ir pārāk vērtīga, lai to vestu vilcienā. Tas dēmons, ko tu redzēji, nebija nekas vairāk kā mans modelis, veidots pēc ilustrācijas Rakšasasa kunga jaunajā grāmatā.

Uz bridi pacēlis augstu gaisā katru no lellēm, Aizeks nolieca galvu, ar zābaku divreiz piesita pie kupejas grī­das un izrunāja: Es divreiz esmu pieklaudzinājis pie iekšējās zemes lielajām durvīm, lai saistītu šos divus džinus. HADROKVARKLUON!

Tad viņš atkrita sēdeklī un no jauna aizsmēķēja ci­gāru. Nu re, viņš lepni teica. Tas ir viss. Jūs esat saistīti. Es tagad varu darīt, ko vien gribu.

-    Un ko tas nozīmē? Filipa jautāja.

-    Man liekas, ka jau teicu, Aizeks atgādināja. Es jūs ievietošu divos atsevišķos konteineros un tad tiem uzlikšu aizbāžņus. Viņš no sava mēteļa izņēma divus konteinerus un ķircinot tos pavicināja.

-    Tu tik viegli netiksi cauri, Džons piedraudēja.

-    Lūdzu, Filipa teica, nedari to.

Aizeks nopūtās un piespieda seju pie vagona loga. Es jums gribētu palīdzēt, tiešām gribētu. Viņš pie­lika pirkstu pie stikla un vilka līdzi lietus lāsei, kas tecēja lejup pa rūti. Vienīgi manas rokas ir sasaistītas. Bet neesiet tik drūmi. Tas nemaz nav briesmīgi.

-    Es gribētu tevi iztriekt cauri tam logam, Džons sacīja.

-   Bet tu to nedarīsi, vecīt. Aizeks iesmējās. Tu to nevari. Viņš piecēlās kājās. Man žēl. Tiešām žēl. Bet mēģiniet atcerēties, ko tas tips teica: "Daži no mums ir labi, un daži no mums nav, bet es tikai paklausīju pavēlēm."

Viņš atkal izrunāja savu fokusa vārdu, teatrāli pavici­nāja rokas, un viens no dvīņiem pazuda dūmu mākonī, un tam uzreiz sekoja otrs.

9. nodaļa glŪnĒtĀjs

Vēl pirms pēdējais pasažieris bija izkāpis no Karaliskā Ungārijas ekspreša Berlīnes Zooloģiskā dārza stacijā, Alans un Nīls jau sāka nemierīgi smilkstēt, saprazdami, ka kaut kas ir sagājis grīstē.

-   Ko lai mēs tagad darām? Grounins jautāja. Klau­sieties, ko lai mēs tagad darām?

-   Mēs pārmeklēsim vilcienu, protams, Nimrods at­bildēja. Tu ņem Alanu un sāc no tālākā gala, bet es ar Nīlu sākšu no tuvākā. Satiksimies vidū.

Grounins sāka iet pa peronu. Nu tad aiziet, ja esi nācējs, viņš uzsauca Alanam, kas aizlēkšoja viņam pakaļ.

Nimrods iekāpa vilcienā. Viņš vairs necerēja atrast dvīņus ekspresī un meklēja kādu pavedienu, lai sa­prastu, kas ar viņiem noticis. Vismaz viņš cerēja, ka divu rotveileru asā oža kaut ko atradīs. Un tiešām, tai mirklī, kad Nīls iegāja kupejā, kur dvīņi bija sēdējuši, viņš skaļi ierējās. Nimrods aizsūtīja viņu pēc Grounina un Alana un tad paberzēja veco misiņa lampu, izsaucot Rakšasasa kungu.

-    Baidos, ka viņu vilcienā nav, Nimrods teica, kad Rakšasasa kungs bija sasniedzis transubstanciāciju.

-   Jā, es dzirdēju, ko tu teici Grouninam, Rakšasasa kungs sacīja, pats īsu brīdi ostīdams gaisu kā suns. Vai tu to saod? viņš jautāja.

-    Nē, Nimrods atzinās. Neko īpašu. Nu, es saku, neko īpašu, bet es tiešām saožu labu cigāru. Viņš pats paostīja gaisu. Manuprāt, Romeo un Džuljeta. Varbūt Cērčils. Tāds pats cigārs, ko es redzēju Aizeku Balajagu smēķējam Elgonkvina viesnīcā Ņujorkā. Nimrods vil­cinājās. Vai tas ir tas, ko jūs saodāt, Rakšasasa kungs?

-    Nē, Rakšasasa kungs atbildēja un atkal paostīja gaisu. Tas ir dīvaini, bet, iznākot no lampas, man vismaz kādu laiku ir asāka oža. Tieši šobrīd es jūtu spēcīgu alvejas koka ziedes smaržu. It kā…

Dzelzceļa vagona kupejas durvīs parādījās Grounins un abi suņi. Alanam zobos bija kauls, ko viņš nometa Nimrodam pie kājām. Sākumā Nimrods tam nepievērsa uzmanību, līdz saprata tā iespējamo nozīmi un kaulu pacēla.

-   Aitas lāpstiņa, viņš secināja. Tā un jūsu ievērotā smarža liek domāt tikai par vienu.

-    Par Zālamana saistību, Rakšasasa kungs piekrī­toši pamāja ar galvu.

-    Ko tas nozīmē? Grounina kungs jautāja.

-   Tas nozīmē, ka, lai kurš būtu uzspiedis savu gribu manai māsasmeitai un māsasdēlam, viņš lietojis ļoti ve­cus un spēcīgus buramos vārdus no tās pašas grāmatas, kuru Džonam un Filipai vajadzēja saņemt no Aizeka Balajagas.

Nīls sāka ošņāt kupejas grīdu, tad sēdekļus un bei­dzot bagāžas plauktus, kur viņš atkal ierējās.

Kaut ko atradi, ja? Nimrods apjautājās. Viņš uzkāpa uz sēdekļa un paskatījās pāri bagāžas plaukta malai. Pašā dziļumā gandrīz neredzama pret nobrāzto plaukta malu vīdēja Cērčila cigāra iesaiņojuma tūbiņa.

-   Aizeks, bez šaubām, bijis šeit, Nimrods sacīja un, pacēlis cigāru tūbiņu, atskrūvēja tās vāciņu.