Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Džons atvēra logu. Ļoti uzmanīgi viņš pabāza galvu laukā aukstajā, mitrajā nakts gaisā un nopētīja vilcienu visā garumā, cerēdams ieraudzīt, ka to jau labo. Labu gabalu aiz sliedēm pie kokiem viņš saskatīja milzīgu, tumsas apņemtu figūru. Pirmajā mirklī Džons cerēja, ka tas varētu būt piemineklis kādam Transilvānijas varo­nim. Bet tad mākonis aizvirzījās prom no pilnā mēness, kas apgaismoja sliedes un peronu, un Džons juta, ka vēders pieraujas pie mugurkaula, jo, šausmu pārņemts, viņš skaidri izšķīra trīs galvas, radījuma reptiļa asti un tad nedabiski lielas melna gaiļa kājas. Tas tiešām bija dēmons, un šķita, ka tas gaida vēl kādu, kas kāps ekspresī.

-   Vai tu kaut ko redzi? Filipa jautāja.

-   Nē, Džons atbildēja. Gluži neko. Viņš aizvēra logu un apsēdās ar samākslotu smaidu sejā, it kā nekas slikts nebūtu noticis. Bet iekšēji viņš nespēja izlemt, vai tagad varētu būt īstais laiks likt lietā diskrimenu ār­kārtas vēlēšanos, ko Vodjanoja kungs viņam toreiz bija piešķīris Dakotas namā Ņujorkā. Džons nupat bija atce­rējies, ka viņam tas vēl ir, ja vien varētu atminēties vācu fokusa vārdu, ko Vodjanoja kungs bija piesaistījis šai vēlmei. Taču viņš to atcerējās uzreiz, kā jau Vodjanoja kungs bija paredzējis. Vienīgā nelaime bija tā lai gan Džons tiešām to atcerējās, jo vārdu DONAUDAMPFSCHIFAHRTSGESELSCHAFTKAPITAEN, viņš redzēja, it kā tas būtu ierakstīts viņa plakstiņu iekšpusē, taču nekādi nespēja izprātot, kā lai to izrunā.

-    Don Au damp šif…

-    Tavas smadzenes atkal ir pārblīvētas, brālīt, Fi­lipa piezīmēja. Tu vāvuļo gluži bez jebkādas jēgas.

-   Ē, jā, Džons piekrita. Māsas pļāpāšana viņam ne­kādi nepalīdzēja izrunāt Frenka Vodjanoja doto vārdu.

-    Dounat ampfi…

-    Nē, tiešām. Tad jau mēs vēl ilgi nīksim šeit. Būs vajadzīgs krietns laiks, lai atrastu pietiekami lielu mātu žāvētāju, ar ko izsusināt elektrības kontaktligzdas. Bet, kamēr Filipa vēl runāja, lokomotīve atkal sāka dar­boties un kupejā iedegās gaismas. Džons meta pie ma­las pūles izrunāt diskrimena vārdu, ar kuru viņš būtu vēlējies, lai dēmons pazustu. Tagad bija viņa kārta būt asprātīgam.

-    Un ko tu teici? viņš apjautājās, kad vilciens ar grūdienu atkal sāka kustēties.

-    Labi, ka tā, Filipa sacīja un atviegloti iesmējās.

-   Man jāatzīst, ka varu iedomāties patīkamākas vietas, kur pavadīt nakti.

Bet nākamajā brīdī abi sastinga, jo tālumā saklausīja skaļu, dzīvniecisku rēcienu, it kā tas būtu kāds milzu zvērs.

-    Kas tas bija? Filipa noelsās.

Džons nolēma, ka labāk viņam nevajadzētu atklāt Filipai, ko viņš bija redzējis. Kāda govs, viņš ieminējās.

-   Varbūt. Atskanēja vēl viens rēciens, šoreiz skaļāks, un Džons paraustīja plecus. Vai varbūt alnis.

-    Transilvānijā nav aļņu, Filipa uzstāja. Un, ja vien es nekļūdos, pat lielākās govis šai zemē nav au­tobusa lielumā. Radījums atkal ierēcās. Tas tur izklausās tik liels. Viņa baiļpilna papurināja galvu.

Turklāt neviens tā nerēc, ja tam nav daudz zobu un piedevām asi nagi.

Cits troksnis piesaistīja Džona uzmanību, un viņš pa logu pamanīja mazu, tumšu ekipāžu, ko vilka divi melni zirgi, joņojam pa peronu līdzās vilcienam, kas lē­nām uzņēma ātrumu. Abi dvīņi piespieda seju pie loga. Melnā ekipāža apsteidza viņu kupeju un apstājās kādus divdesmit jardus tālāk. Kučieris ar biezu, platu mēteli mugurā un cepuri ar platām malām galvā pameta sāņus grožus, nolēca no bukas, brīdi skrēja līdzās vilcienam, atvēra kāda vagona durvis un ielēca iekšā.

-    Vai tu domā, ka tas ir Aizeks? Filipa jautāja.

-    Es tā ceru, Džons atbildēja. Neviena no iespējām neliekas kaut cik ticama.

Brīdi vēlāk viņi izdzirda, ka radījums norēcas vēlreiz, tagad gan tālāk, it kā vilciens jau atstātu aiz sevis Transilvānijas tumsu. Džons atviegloti nopūtās.

-   Kas tas bija? Filipa atkārtoja, kad viņi dzirdēja va­gona durvis aizcērtamies aiz noslēpumainā pasažiera.

Tagad Džons viņai izstāstīja, ko bija redzējis stāvam tālāk pie sliedēm, un Filipa jutās ļoti iepriecināta, ka viņš to nebija pateicis agrāk, jo viņa būtu varējusi just kārdinājumu izmantot diskrimenu, ko Nimrods viņai bija piešķīris uz ceļojuma laiku. Viņas, nevis Džona (kurš pat nezināja, ka viņai tāds ir), jo Nimrods bija tei­cis, ka diskrimens domāts tikai patiesiem ārkārtas ga­dījumiem, nevis Džona iedomām, kas bija garlaikošanās vai izsalkums, vai abi reizē. Tik un tā, viņa nodomāja, nav iemesla apšaubīt brāļa drosmi. Ja viņš tai iepriekš būtu pateicis, ka Asmodejs stāv pie sliedēm, viņa no­teikti būtu izrunājusi vārdu SHABRIRI, un vēlēšanās būtu zaudēta līdz ar dēmonu. Līdz Berlīnei vēl bija tāls ceļš, un viņa jutās daudz labāk, zinot, ka viņas rīcībā vēl aizvien ir diskrimens. Viņai nebija ne jausmas, ka Džons ir bruņots ar savu diskrimenu.

-   Kā tev liekas, kāpēc Asmodejs vēroja šo vilcienu? viņa jautāja, atkal apsēzdamās.

Vilciena gaitenī bija dzirdami soļi, un pie viņu kupe­jas stikla durvīm parādījās stāvs samirkušā mētelī.

-    Es tiešām nezinu, Džons atbildēja, bet man ir tāda sajūta, ka mūs atklās.