Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Džons un Filipa izgāja no Topkapi dārza un devās Sirkeci stacijas virzienā. Pie vārtiem viņi pagriezās, pa­māja Nimrodam un Grouninam un sekoja suņiem uz rietumiem pa Ibnike Mal Kaddessi, tad pagriezās pa labi uz Ankara Kaddessi. Suņi gāja dvīņiem katrs savā pusē kā divu motociklu eskorts, vērojot ceļu un būdami gatavi jebkādām pēkšņām nepatikšanām.

Stambula bija ļoti savāda, bet interesanta pilsēta, un dvīņi vēlējās, kaut būtu varējuši apskatīt ko vairāk pirms kāpšanas vilcienā. Bija daudz aukstāks, nekā viņi bija gaidījuši, un gan Džons, gan Filipa bija domīgi un klusi, saprazdami, ka, ceļojot ziemeļu virzienā uz Ber­līni, nebija nekādas iespējas, ka temperatūra kļūtu pie­tiekami silta, lai viņi varētu lietot savu spēku.

Pa ceļam Stambulas iedzīvotāji vienlaikus ar drau­dzīgu ziņkāri un piesardzību nopētīja dvīņus un viņu lielos, spēcīgos suņus. Protams, turki ir tauta, kas ne­šaubīgi tic džinu esamībai, un daži pazina, ka dvīņi tādi ir, bet pat neuzdrīkstējās uzrunāt viņus, baidoties no abiem rotveileriem. Kad dvīņi iegāja pārpildītajā stacijā, kāds vīrietis piedāvāja nopirkt simit, apaļas baranciņas no lielas grēdas, kuru viņš nēsāja apkārt pa galveno zāli, bet aši atkāpās, kad Nīls viņam uzrūca.

Stacija bija skaista, un pie glīta sarkanu ķieģeļu pe­rona ar lielām vitrāžām viņi atrada rūpīgi nospodrinātu koka vilcienu, kas bija Karaliskais Ungārijas ekspresis. Vilciena priekšgalā liela, sarkana lokomotīve dārdēja kā maza spēkstacija. Labi ģērbti krievi un vācieši kāpa vagonos, skaļi sarunādamies un neievērojot perona pār­devēju, kas centās tiem piedāvāt pudeles ar fruko, turku bezalkoholisko dzērienu. Stacijas priekšnieks, apaļš kā muca, satvēra satītu zaļu karodziņu un nogaidoši vēroja lokomotīves vadītāju.

-    Tik tālu, zēni, jūs drīkstat nākt, Džons suņiem pateica.

Bērni notupās, lai apskautu abu suņu milzīgās gal­vas, un tie draudzīgi iesmilkstējās, nolaizīja viņiem seju un tad aizlēkšoja atpakaļ uz parku, kur bija pametuši Nimrodu un Grounina kungu.

Dvīņi iekāpa vilcienā, gāja pa paklājiem segto gai­teni un atrada savu kupeju. Tas ir lieliski, Džons iesaucās, iemezdamies vienā no vietām un tad otrā. Paskaties uz šo te. Un tas viss tikai mums abiem.

Dažas minūtes vēlāk vilciens sāka kustēties, sākumā lēni un raustoties, it kā vadītājs nespētu īsti izlemt, palikt vai atgriezties. Uzņemot ātrumu, viņi apbrauca ap Seraljo zemesragu un tad virzījās gar krastu, iekams devās tālāk uz ziemeļiem, kur vilciens sāka braukt vēl ātrāk.

-    Nez, kur Aizeks iekāps vilcienā, Džons iemi­nējās.

-    Es nemaz nebūtu pārsteigta, ja viņš jau atrastos vilcienā, Filipa piezīmēja. Un visas tās runas par iekāpšanu kaut kur starp šejieni un Berlīni, iespējams, ir izdomātas, lai turētu mūs neziņā. Varētu būt tā, ka viņš piezvana Nimrodam no vilciena. No mobilā tele­fona.

-   Kā viņš zinās, ka Nimrods ir Berlīnē? Džons jau­tāja.

-   Nimrods teica, ka Aizeks zvanīšot uz Nimroda vies­nīcu Berlīnē. Un, ja viņš būs tur, tad zēns sapratīs, ka ir droši nodot grāmatu.

-    Varbūt mums vajadzētu iet un sameklēt viņu jau tagad? Džons ierosināja.

-   Kāda tam jēga? Filipa nepiekrita. Viņš neatdos burvju grāmatu, iekams nebūs tam gatavs. Un mēs ne­gribam aizbaidīt Aizeku, lai viņš izkāptu no vilciena.

-   Nē, droši vien ne. Džons piecēlās kājās. Tad iesim un sameklēsim restorāna vagonu. Es esmu izsalcis.

8. nodaļa transelementĀcija TRANSILVĀNIJĀ

Karaliskais Ungārijas ekspresis dārdot brauca cauri naktij. Filipa aizmiga visai drīz pēc vakariņām, bet Džons koncentrējās, lai paliktu nomodā. Gadījumā, ja uzrastos Aizeks. Tomēr tas nebija viegli, jo vagons aijāja kā šūpu­lis un riteņi vienmuļi klaudzēja pret sliedēm ar hipno­tisku spēku. Viņš vairākas reizes nožāvājās, izstaipījās kā kaķis un piespieda seju pie vēsās loga rūts, cerēdams, ka varēs kaut ko ieraudzīt mēnesgaismas apspīdētajā ai­navā. Bet bija grūti vispār kaut ko izšķirt, izņemot paša bālo seju ar aizmiglotām acīm, kas atspīdēja stiklā.

Džons uz brīdi ļāva acīm aizvērties. Šis brīdis pārtapa par vairākiem garākiem brīžiem, un vilciena kustēšanās maigi aiznesa viņa domas uz klusāku, tumšāku vietu. Kad Aizeks iekāps vilcienā? Kāpēc vilcienos nevarēja būt televizori kā lidmašīnās? Kāpēc dzelzceļa stacija Berlīnē atrodas zooloģiskajā dārzā? Kāpēc viņa māte un tēvs brauc šajā vilcienā? Un kāpēc viņi smaida, ska­toties augšup uz bagāžas plauktu, no kura pretī raugās liela čūska ar Iblisa galvu? Un kāpēc Ibliss ir apturējis vilcienu?

Džons pietrūkās sēdus, saprazdams, ka ekspresis ir apstājies, un satraukts paskatījās augšup uz bagāžas plauktu, lai gan apzinājās, ka bija sapņojis. Filipa, kas tagad gulēja šķērsām pāri trim vietām, vēl joprojām bija cieši aizmigusi un klusi krāca, tad pēkšņi ne tik klusi. Spožs zibens uzplaiksnījums, ko pavadīja pērkona dārdi, apgaismoja tukšu stacijas peronu un uzrakstu SEGEŠVĀRA. Viņi bija Transilvānijā. Un ne tikai Transilvānijā, bet tieši tajā vietā, kas, pēc Grounina kunga teiktā, bija Drakulas mītnes vieta.