Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Alans un Nīls satraukti skatījās pār muzeja jumta malu un spalgi smilkstēja, kamēr virpuļviesulis, kas vi­ņus visus nesīs pāri Atlantijas okeānam, cēlās augšup arhitekta Frenka Loida Raita slavenās celtnes ārpusē. Bija skaidrs, ka viņiem, tāpat kā Grouninam, nepatika netradicionālie gaisa ceļošanas līdzekļi. Filipa aptvēra, ka pati nemaz nav tik priecīga par šāda veida pārvieto­šanos, jo deva priekšroku normālam lidošanas veidam.

-    Kāpēc mēs paceļamies gaisā no Gugenheima mu­zeja? viņa jautāja Nimrodam.

-   Es vienmēr nāku šurp, lai izveidotu īsti lielu virpuļviesuli, kad esmu Ņujorkā, Nimrods atbildēja. Kaut kas no šīs celtnes apgāztās spirāles formas atvieglina sa­griezt pamatīgu virpuli. Turklāt tas padara ceļojumu ar virpuļviesuli par ievērības cienīgu notikumu, vai jums tā neliekas?

-    Jā, protams, Filipa piekrita, neveikli norīdama siekalas. Bet vai nebūs auksti?

-    Mēs, dabiski, lietosim siltu gaisu, Nimrods viņu mierināja, uzmanīgi ielikdams mēteļa kabatā lampu ar Rakšasasa kungu. Vai jums skolā nemāca fiziku? Sil­tais gaiss ceļas augšup.

-   Atslābinies, Džons ieteica māsai, pats juzdamies kā pieredzējis ceļotājs ar virpuļviesuļiem. Tev tas pa­tiks.

-   Ja nu tu tā saki, viņa nomurmināja.

Pacēlies pāri jumta malai, virpuļviesulis maigi ap­tvēra viņus ar gaisu, un pagāja vairākas sekundes, līdz Filipa atskārta, ka ceļotāji un viņu bagāža jau pametuši Gugenheima muzeja jumtu. Alans un Nīls nenoteikti ievaukšķējās, jumtam pazūdot zem kājām, un apgūlušies tie aizsedza acis ar savām milzu priekšķepām.

-    Sēdieties, sēdieties, Nimrods mudināja dvīņus. Tikai tāpēc vien, ka jūs to neredzat, vēl nenozīmē, ka nevarat uz tā sēdēt.

Džons plati pasmaidīja un iekrita it kā lielā, nere­dzamā atzveltnes krēslā; redzot, ka brālis noauj kurpes un uzslej kājas, Filipa darīja to pašu. Meitene juta, ka viņu balsta tāds kā mazs gubu mākonītis, kurš mazliet mainījās, lai pielāgotos, kad vien viņa pakustējās, un Filipa izdvesa atvieglojuma nopūtu.

Ceļoties augstu pāri Piektajai avēnijai, Džons aptvē­ra, ka šis virpuļviesulis ir mazliet atšķirīgs no tā, kuru bija radījis Vodjanoja kungs, lai nogādātu viņu mājās no Dakotas nama. Pirmkārt, tas bija lielāks un daudz spēcīgāks, un, otrkārt, virpuļviesulis viņus aptvēra, ne­vis viņi sēdēja uz tā.

Viņi uzlidoja augšup un ārā no Manhetenas kā sa­karsēts gaisa balons, dodoties uz dienvidaustrumiem pāri Ņujorkas īstriverai, Bruklinai, Rokavejas līcim un Džeikoba Rīsa parkam, iekams sasniedza Atlantijas okeānu. Te virpuļviesulis sāka uzņemt augstumu un ātrumu, līdz Nimrods paziņoja, ka, ceļojot ar aptuveni 750 jūdžu ātrumu stundā, viņi pacelsies līdz piectūkstoš pēdu augstumam, lai uztvertu ātru austrumu virziena gaisa plūsmu un sasniegtu lielāko lidojuma ātrumu 825 jūdzes stundā.

-   Tas nozīmē, ka mēs būsim Londonā apmēram četru stundu laikā, Nimrods teica. Un pāris stundu vēlāk Stambulā.

-    Četras stundas? Džons novaidējās, viņiem trau­coties cauri mākonim un izbiedējot kaiju baru, kas bija devušās rīta lidojumā. Ko gan mēs darīsim četras stundas?

Alans garlaikots nopūtās un apvēlās uz sāniem, it kā piebalsojot Džona bažām.

-   Kur ir tava poēzijas izjūta, puis? Nimrods nopra­sīja. Viljams Vērdsverts [1] būtu atdevis savu labo roku, lai pašlaik būtu kopā ar tevi.

-    Kāds Viljams? Džons pārjautāja.

Nimrods skumji papurināja galvu. Viņš izņēma no mēteļa kabatas misiņa lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs, un skaļā balsī uzrunāja to. Vai tu to dzirdēji? Šis ir zēna pirmais transatlantiskais lidojums ar virpuļviesuli, un viņš jautā, ko lai dara četras stundas.

-    Es dzirdēju, atsaucās Rakšasasa kungs, kas lam­pas iekšpusē bija siltumā un drošībā. Un, protams, va­rētu domāt, ka tajās skolās viņiem nekas nav iemācīts. Tikai atminies, Džon, zinātnieka tintei ir garāks mūžs

nekā mocekļa asinīm.

-   Tā nu tas ir, Nimrods sacīja. Lai aizdegas mana lampa, Džon, šis ceļošanas veids ir daudz labāks par reaktīvās lidmašīnas klaustrofobiju. Viņš dziļi un aiz­rautīgi ieelpoja pilnas plaušas gaisa. Klau, tikai pasmaržojiet šo gaisu. Tas ir kā kalna virsotnē Šveicē.

-    Nepārprotiet mani, Džons neatlaidās. Tik tie­šām, man patīk šā notikuma katrs mirklis. Vienīgi li­dojuma laikā es neiebilstu pret kādu filmu vai pāris maltītēm.

-    Un ar pieliekamo, ko pārmeklēt, Filipa piebilda. Kā biznesa klasē. Viņa brīdi padomāja. Un varbūt ar jaunākajiem žurnāliem?

-    Nedusmojieties uz viņiem, Nimrod, Rakšasasa kungs iesmējās. Bērni paliek bērni grib, lai viņiem visu pienes uz paplātes.

Nimrods vīlies paskatījās uz savu māsasmeitu un mā­sasdēlu. Viņš norādīja uz neskaidro virpuļviesuļa inter­jeru. Lūdzu, varat netraucēti radīt paši savu ideālo ceļojuma vidi, viņš vēsi piebilda.

Džons piekrītoši pamāja. Vai zināt, mēs to darītu. Vie­nīgi nejūtamies pietiekami silti, lai lietotu džina spēku.