LIELĀ ĀJURVĒDAS GRĀMATA

•       Locītavu kustīgumu var uzlabot atbilstoša vingrošanas programma. Pso­riāzes artrīta gadījumā ārstnieciskie vingrojumi labvēlīgi ietekmē locītavas aptverošos mīkstos audus. Ceļgaliem un potītēm noderīga ir mērena riteņ­braukšana. Nevēlamu efektu rada skriešana, jo tā noslogo ceļgalus un gūžas locītavas. To var aizstāt ar ātru soļošanu. Ja locītavas ir iekaisušas un traucēts to kustīgums, vajadzīgi vienkārši stiepšanās vingrojumi.

•       Silts ūdens iekšējā baseinā atslābinās muskuļus un mazinās sāpes.

ĀJURVĒDAS LĪDZEKĻI

•       Ieteicams ēst ar gī apceptas plānas sīpola šķēlītes.

•       Ārīgi var lietot atšķaidītu laima sulu.

•       Ap skarto vietu ieteicams aplikt svaigas, plānas banāna lapas.

•       Sasmalcina dažas mandeles un labi izvāra ūdenī. Uz nakti ar iegūto pastu ieziež slimās vietas. No rīta nomazgājas.

•       Vienu tējkaroti sandalkoka pulvera vāra kopā ar trim tasēm ūdens, līdz šķidruma tilpums samazinās līdz vienai tasei. Pievieno rožūdeni un cukuru un dzer trīs reizes dienā.

•       Saberž pirkstveida suņzobi (doob, Cynodon dactylon), iepriekš nogriežot tai saknes, sajauc ar kurkumu attiecībā 4:1 un iegūto pastu uzliek uz slimās ādas.

•       Saberž sauju svaigu jasmīnu ziedu un ar iegūto pastu apstrādā bojātās vietas.

•       Uzvāra vienu tējkaroti shikakai (saptala, skaistā akācija - Acacia concinna) kopā ar tasi ūdens. Atdzesē un ar novārījumu apstrādā bojātās vietas.

•       Lai ātrāk atveseļotos, katru dienu jādzer pa pustasei svaiga kāpostu sula.

•       Garjana eļļas (iegūst no garjana koka, spārnotā dipterokarpa - Dipterocarpus alatus) emulsiju ar vienādu daudzumu kaļķūdens izmanto bojātās ādas apstrādei.

•       Kapsaicīns, ko iegūst no sarkanajiem pipariem, palīdz pret apsarkumu, zvīņošanos un niezi. Ājurvēdas eļļā mahaamarichyadi taila sarkanie pipari ir viena no sastāvdaļām.

•       Speciālām aplikācijām psoriāzes gadījumā izmanto, piemēram, kushtara- akshasa taila un kitibhaari malahara, kas palīdz atbrīvoties no zvīņām un nomierina ādu.

•       Pancka tikta ghrita guggul pa 5-10 g kopā ar mahaa manjistaadi kwaatha lieto katru rītu un vakaru 6 nedēļas. Lidzīgi var lietot mahaa tikta ghritam.

3, EKZĒMA

Ekzēma ietver vairākas ādas slimības, kas var būt sastopamas visās vecuma grupās. Saslimšanas smagums variē. Saslimšana var būt saistīta ar vecumu, iedzimtību ģmenē, alerģiju, vārgumu, klimatu un psiholoģiskajiem faktoriem.

Ekzēmu visbiežāk novēro agrā bērnībā, pubertātes vecumā un menopauzes laikā.

Parasti slimnieka ģimenē ir alerģiskas slimības, piemēram, astma vai siena drudzis. Ja ir vispārējs vārgums, cilvēks ir uzņēmīgāks pret ekzēmu. Ekzēmas attīstību veicina klimata faktori, piemēram, karstums, mitrums un stiprs auk­stums, kā arī garīgs stress. Arī sausa vai taukaina āda, pārmērīga svīšana un varikozas vēnas var ierosināt ekzēmu. Paama un vicharchika pazīmes un sim­ptomi, kas raksturoti ājurvēdā, var korelēt ar ekzēmu un dermatītu.

EKZĒMAS VEIDI

1.   Atopiskā ekzēma jeb neirodermatīts ir parastākā ekzēmas forma. Tā ir cieši saistīta ar astmu un saaukstēšanās simptomiem. Tā var skart gan bērnus, gan pieaugušos un parasti ir ģimenei raksturīga. Uzskata, ka cilvēki, kuriem ir atopiskā ekzēma, ir jutīgi pret vides alergēniem, kas citiem nav kaitīgi. Ato- piskās ekzēmas gadījumā pārmērīgi reaģē imūnsistēma, āda iekaist, kļūst ju­tīga un sāpīga. Viens no biežākajiem atopiskās ekzēmas simptomiem ir nieze (pruritus), kas var būt gandrīz nepanesama. Citi simptomi ir ādas sausums, sarkanums un iekaisums. Pastāvīgas ādas kasīšanas dēļ āda tiek saskrambā­ta, un paveras ceļš infekcijai. Infekcijas gadījumā āda ir saplaisājusi un mitra.

2.    Alerģiskais kontaktdermatīts attīstās, ja ķermeņa imūnsistēma reaģē uz vielu, kas saskaras ar ādu. Alerģiskā reakcija bieži parādās pēc atkārtotiem kontaktiem ar šo vielu. Piemēram, alerģiska reakcija var būt pret niķeli, kas bieži ir auskaru, jostas sprādžu un džinsu pogu sastāvā. Alerģisku reakciju var izraisīt arī kontakts ar smaržām, detergentiem, dažādām ķīmiskām vie­lām, gumiju u.c.

3.    Seborejiskais dermatīts parasti ir bērniem, kas ir jaunāki par vienu gadu. Tā cēlonis nav zināms. Parasti tas iesākas galvas ādā vai pamperu rajonā un strauji izplatās. Lai gan skartā āda neizskatās pievilcīga, tā nesāp un neniez, tāpēc bērns nejūtas slikti. Parasti ādas bojājumi izzūd dažu mēnešu laikā, to­mēr ārstniecisko krēmu un vannas eļļu lietošana var paātrināt izveseļošanos.

4.    Pieaugušajiem seborejiskais dermatīts var parādīties 20-40 gadu vecumā. Parasti to novēro kā mīkstas blaugznas uz galvas ādas, bet slimība var iz­platīties arī uz sejas, ausīm un krūtīm. Āda kļūst sarkana, iekaist un sāk slāņoties. Uzskata, ka seborejiskā dermatīta cēlonis ir kāda sēne.