Maiju tempļa gūstekņi

Bet ne Džoels. Manā acu priekšā viņš mēģinā­ja piecreiz. Redzēju, ka pirms manas atnākšanas viņš to darījis jau neskaitāmas reizes, jo pūķis no rīvēšanās gar asfaltu bija saplīsis lupatu lēveros.

Zēns izskatījās tik mērķtiecīgs un tik noguris, ka man pietrūka dūšas viņam uzbrēkt. Bez tam posts jau bija nodarīts un dusmošanās nelī­dzētu.

Tādēļ pēc brīža es vienkārši piegāju viņam klāt un teicu: — Cik naudas ir tavā krājkases cūciņā? Vai pietiks, lai nopirktu jaunu pūķi?

Džoels zināja, ka es jokoju. Viņš pasmaidīja zem netīrumu un sviedru kārtas, kas klāja viņa seju. — Vai tu vari izdarīt tā, lai lācis lido?

Es novaidējos. — Nē, drīzāk novilkšu tev ādu pār acīm! Ejam Uz Leitonkalnu pastāstīt Maikam, ka šodien cīņa nenotiks.

Kad mēs pagriezāmies, tur bija viņš. Trakais Edijs. Aizšķērsojis ielu ar saviem braucamajiem ratiem. Izspūruši mati, tumši maisiņi zem acīm, sir­mums bārdā, saplēsts netīrs krekls un sakropļo­tas, nevarīgas kājas. Es biju aizmirsis, ka viņš dzī­vo divas mājas tālāk.

Mani viņš neievēroja. — Tu gribi, lai tavs lācis lido, puisīt?

Tas nebija jautājums. Tas nebija domāts man.

Džoels dedzīgi māja ar galvu.

Trakais Edijs izstiepa rokas, un Džoels ielika tajās pūķi.

— Esi šeit rītdien četros, — norūca Trakais Edijs. Viņš klusēdams atķibināja plīša lācīti, atdeva to Džoelam un tad novietoja saplēsto pūķi sev klēpī.

Tad viņš beidzot paskatījās uz mani. — Tu arī. Man vajadzēs palīdzību. Lai tiktu augšā Leiton- kalnā.

Atbildi viņš negaidīja. Nejautāja, vai es piekrī­tu tam, ka viņš ņem līdzi manu pūķi. Tikai nikni saviebās un pagrieza savu braucamo, lai lēni un mierīgi virzītos atpakaļ mājup.

—              2

—   Pret ko es varētu izdevīgi iemainīt sabojātu dzimšanas dienas dāvanu? — es ieminējos vaka­riņu laikā. — Vai varbūt iemainīt savu brāli pret kaut ko noderīgu, piemēram, velosipēdu?

Sļurkstinādams mutē spageti, Džoels izrādīja pilnīgu vienaldzību.

—  Ļauj, es uzminēšu, — sacīja mamma. — Tam noteikti ir kāds sakars ar tiem dubļiem, ko tu sa­nēsi mājā, kad kliegdams skraidīji apkārt un mek­lēji savu pūķi.

Par dubļiem es biju pilnīgi aizmirsis. Iespējams, ka šis nebija īsti piemērots brīdis lūgumam pēc jauna pūķa.

Tēvs iešļurkstināja mutē savus spageti.

—   Semjuel, — teica mamma, — kā tu domā, kāpēc Džoels ēd tik trokšņaini?

—   Piedod! — sacīja tētis. — Tie ir tik garšīgi, ka es citādi nevaru.

—Trakais Edijs rītdien apsolīja kopā ar Džoelu laist pūķi, — es paziņoju. — Manu sabeigto pūķi!

Tēva roka ar spageti apstājās pusceļā, un liels makaronu kumšķis noslīdēja uz šķīvja, izšļakstot mērces pilienus pa galdu.

Mammas indīgo skatienu tētis atstāja bez ievē­rības.

—    Trakais Edijs? — viņš iesaucās. — Ne­iedomājami!

—    Piekrītu, — es teicu. — Neiedomājami. Neiespējami. Mans pūķis nekādi vairs nevar pacel- ties gaisā. Tieši tāpēc es arī gribētu lūgt jaunu dzimšanas dienas dāvanu. Saprotiet, Džoels…

—   Nē, — tētis mani pārtrauca. — Neiespējami liekas tas, ka Trakais Edijs grib kopā ar Džoelu laist pūķi. Viņš taču pat ne ar vienu nesarunājas.

—   Ko Džoels izdarīja? — jautāja mamma.

—  Tieši tāpēc jau es ārdījos. Viņš paņēma ma­nu pūķi, manu dzimšanas dienas davanu, un…

Mamma nopūtās. — Ko Džoels darīja tādu, ka Trakais Edijs par viņu ieinteresējās?

Šķiet, manas dāvanas liktenis viņiem nebija pir­majā vietā; tad nu savukārt nopūtos es.

—   Džoels netālu no Edija mājas mēģināja laist gaisā pūķi, — es paskaidroju. Teicu, ka Džoels izskatījās tik apņēmīgs, ka, to redzot, pat es nespēju uz viņu dusmoties.

—   I^īist gaisā? Tad es saprotu. Esmu vienīgi pārsteigts par to, ka Trakajam Edijam tomēr vēl ir sirds krūtis, — bilda tētis. Beidzot viņš ielika mutē dakšiņu, bet bija ļoti pārsteigts par to, ka tā ir tukša.

—   Semjuel! Vai ir pareizi tā runāt?

Tēvs paraustīja plecus. — Stefij, vai tu atceries, kāds šis puisis bija augstskolas laikos? Jautrākais no visiem. Vienmēr priecīgs un humora pilns. Labs sportists piedevām. Un vienmēr kustībā. Līdzīgs Rikija draugam Maikam. Protams, Edijs nevalkā­ja tādus kreklus, uz kuriem paskatoties vien sāk sāpēt galva.

—  Tēt!

—    Pat jau tolaik Edijs par lidošanu vien sapņo­ja, — turpināja tētis. — Daži mēdza runāt par mašīnām vai futbolu, vai universitāti. Edijs gan tikai par lidmašīnām — reaktīvajām un parastajām. Visu par tām zināja. Varēja nosaukt vārdā jebko, kas lido­ja pāri. Cesnas, paiperus, fantomus un ko tik vēl ne.

Mamma pamāja ar galvu. — Tas bija vareni. Tolaik…

—   Sensenos laikos, — es atgādināju.

—   Viņš par sodu nomazgās traukus, — tētis smaidot apsolīja. — Pat ja šī viņa piezīme par tavu vecumu būtu vietā.

Mamma parādīja mums abiem mēli un turpinā­ja: — Reiz, sensenos laikos, mana draudzene aizgā­ja ar Ediju uz randiņu. Viņa gribēja pastaigāties roku rokā. Viņš gribēja parādīt viņai savu grāmatu kolekciju par aviācijas vēsturi.

Beidzot sarunā iejaucās Džoels. — Rikijam viņš būs jāuzstumj kalnā.

—   Tu taču to izdarīsi, dēls?

Tagad bija mana kārta māt ar galvu. — Bet pūķis ir pagalam! Protams, nebūtu jau grūti nopirkt kādu vietā, varbūt tādu mazliet lielāku.