Maiju tempļa gūstekņi

—   Ja Trakais Edijs ir apsolījis kopā ar Džoelu palaist tavu pūķi, man liekas, viņš to salabos.

Tēvs runāja, bet mani galvas mājieni tikmēr kļuva arvien bezcerīgāki. — Lai viņš laiž ar Džoelu pūķi. Tas nāks Edijam par labu. Nabaga cilvēks ienīst visu pasauli, tāpēc ka ir tā sakropļots.

Mamma sarauca pieri. — Tu tā iedomājies.

Tētis skumji pasmaidīja. — Ne gluži. Tu taču zini. Trakais Edijs piepildīja savu sapni, kļuva par reaktīvā iznīcinātāja pilotu. Piedalījās Vjetnamas karā, veica neskaitāmus lidojumus. Viņš mums vienmēr apgalvoja, ka nekad netiks ievainots gaisā. Viņam bija taisnība. Mugurkaulu viņš salauza uz zemes. Muļķīgā negadījumā ar džipu, kas veda viņu uz lidlauku.

—    Viņš taču nav pa īstam traks? — es pajautāju, atcerēdamies Edija nikno skatienu, netīro bārdu un noplīsušo kreklu.

— Nē, dēls, tikai rūgtuma pilns. Es pēdējoreiz runāju ar viņu pirms desmit gadiem. Viņš teica, ka ir muļķīgi ticēt Dievam. Muļķīgi domāt, ka pasaulē vai cilvēka dzīvē pastāv kaut kas labs. Viņš toreiz man teica, ka ienīst Dievu uz visiem laikiem. Viņš ir tik pārpilns naida, ka izvairās no visiem. Džoels tik tiešām būs viņu aizkustinājis, ja viņš iznāca laukā no mājas.

Es palūkojos, kā Džoels uz to reaģē. Palūkojos vēlreiz.

Kā vienmēr, viņš bija nozudis. Ar visu plīša lāci.

3

Plīša lācītis ir Džoela vienīgā vājība.

Kad Džoels ir aizmidzis, guļamistabā var spē­lēt pūtēju orķestris, vai arī jūs varat pielikt viņam pie deguna smaržīgu, karstu sardeli ar sinepēm — viņš nepamodīsies. Bet pamēģiniet tikai paraustīt aiz ķepas viņa lācīti — un viņš vienā mirklī būs augšā, lūkodamies uz jums ar lielām, apsūdzošām acīm.

Neskaitāmas reizes Maikam, Ralfam un man ir bijis nepieciešams aizlavities prom no Džoela, un viņa plīša lācītis tad ir mūsu vienīgais glābiņš. Tad mēs to ieliekam veļas žāvēšanas automātā, un Džoels sēž un skatās caur stiklu, kā lācītis griežas, līdz automāts apstājas, — un tā mēs varam tikt prom bez izsekošanas.

Kad esmu uz Džoelu saskaities, es viņam atgā­dinu, ka ir ļoti grūti no jauna piebāzt pliša lācīti. Tas viņam pielec. Bet es nekad nespētu šai rotaļ­lietai neko nodarīt, jo labi atceros Džoela bēdas ta­jā dienā, kad vecā Jakobsena suns to nočiepa. Džoels rakās ar savu plastmasas dārza lāpstiņu vi­sās suņa iecienītākajās slēptuvēs. Viņš neļāva man iet palīgā. Pat sunim pietika sajēgas nerādīties acīs. Džoela seja no asarām un zemēm bija netīra, kad viņš beidzot atrada lācīti. Tad viņš iedeva to man, lai,es izmazgāju, un mēs abi bijām laimīgi.

Tātad, dabiski, ka tad, kad mēs nākamajā dienā četros ieradāmies pie Trakā Edija mājas, "mēs" sastāvēja no Džoela un manis, un plīša lācīša. Ralfs un Maiks bija izlēmuši darīt ko svarīgāku nekā biedrošanās ar Trako Ediju, piemēram, saskaitīt, cik zāļu stiebru vidēji ir vienā dārziņā aiz mājas.

Trakais Edijs nebrīnījās par Džoela neatlaidīgo vēlmi likt lācītim lidot.

—   Piesieniet viņu pie pūķa astes, kungs, — Džoels mudināja. — lai viņš lido kā putns!

Es novaidējos. Mans pūķis, Tomāts, salabots un ielāpains, gulēja Trakajam Edijam klēpī. Edijs sēdēja savos ratiņos mājas priekšā uz ietves. Un nu Džoels atkal grasījās Tomātu sadauzīt tāpat kā vakar.

Trakais Edijs nepievērsa man uzmanību.

—   Es zinu, kā tas ir, zēn, — viņš aizsmacis teica Džoelam. — Kad tik ļoti gribas lidot.

Tad Trakais Edijs palūkojās manī, vai esmu to dzirdējis, un viņa asinīm pieplūdušajās acīs bija niknums.

Es aši noklepojos un novērsos. Tad tāpēc viņš palīdz Džoelam, es nodomāju. Varbūt viņam šķiet, ka plīša lācītis, kas pacēlies gaisā, ir daļa no viņa paša.

—  Ei, čomiņ! — Tas bija domāts man. — Izņem tās klavieres no pakaļkabatas!

—   Piedodiet, es nesapratu.

—   Kusties! — Trakais Edijs noņurdēja, kad es atkal palūkojos viņā. — Uz Leitonkalnu! Ātri!

Tā nu es satvēru braucamkrēslu un sāku stumt. Džoels skrēja līdzi.

Pūta spēcīgs pretvējš, tas pluinīja Trakā Edija garos matus, un tie šķipsnām plivinājās gar manām rokām un ratiņu paroceņiem.

Mans pūķis likās pārvērties, un pa ceļam es beidzot sapratu, kāpēc. Tas rēgojās braucamkrēs­lam abās pusēs. Trakais Edijs bija to paplatinājis. Arī viņš, tāpat kā Džoels, gribēja, lai lācītis paceļas gaisā.

Pusceļā uz kalnu Džoels izvilka kaut ko no savas jakas un ieslidināja Trakajam Edijam klēpī. Es redzēju abas kartiņas tikai mirkli. Tās bija svēt­dienas skolas kartiņas, ko Džoels pats bija izkrā­sojis — iespējams, vienīgā dāvana, kādu viņš varē­ja tik īsā laikā sameklēt. Taču es nepaguvu tās apskatīt. Trakais Edijs ielika kartiņas krekla kabatā, pat nepalūkojies uz tām, un noglāstīja Džoelam plecu.

Pēc desmit klusēšanas minūtēm mēs bijām Leitonkalna galā. Tur pulcējās daži citi pūķu laidēji, bet nevienam nepietika dūšas izteikt kādu piezīmi par Trako Ediju ar tā sirmo bārdu un dusmīgajām acīm, kas izaicinoši lūkojās apkārt.

—   Pietiek, čom!— Edijs man teica.