Mollija Mūna aptur pasauli

Krietnu laiku vēlāk tajā pašā vakarā, kamēr visi ieradās Primo Sella pelēkajā mūra savrupmājā sajūsmā, ka tās ta­gad būs viņu jaunās mājas, Mollija, Petula un Rokijs stā­vēja uz Losandželosas lidostas betona seguma. Savu vie­nīgo pasažieri gaidīja privāta lidmašīna, kuras asti grez­noja melni zeltīts simbols.

-    Man tevis pietrūks, teica Mollija.

-     Man arī tevis pietrūks, atbildēja Rokijs. Vai esi droša, ka nevēlies, lai lidoju līdzi?

-     Nē, Rokij! Tas ir kaut kas tāds, ar ko man jātiek galā pašai. Tev no tā nebūs nekāda prieka. Tev jāatpūšas. Un liekas, ka Bilijam Bobam Bimblam ļoti gribētos pamuzicēt kopā ar tevi. Tev tas jādara. Es drīz atgriezīšos.

-Ja vien tev šķiet, ka tā būs labāk, Mollij. Bet, ja tev mani ievajagas jebkāda iemesla dēļ, jebkurā laikā, pat nakts vidū, piezvani man!

-     Es tā darīšu.

Abi draugi apkampās, un tad Mollija iesvilpās.

-    Nāc, Petula!

Rokijs noskatījās, kā viņa labākā draudzene kāpj aug šup pa trapu. Tika iedarbināti motori, Mollija vēlreiz pa māja un prom bija.

četrdesmit ceturtā nodala

Lidojums mājup Primo Sella privātajā luksuslidmašīnā bija brīnišķīgs. Lidmašīnas galvenais salons bija iekār­tots kā dzīvojamā istaba ar krēmkrāsas paklājiem, nelie­liem galdiņiem un zaļiem ādas atzveltnes krēsliem.

Stjuarte bija ļoti laipna, un drīz jau Mollija ar dzērienu rokā bija piesprādzēta Petulai blakus. Ierēcās motori, un Losandželosa ar miljardiem elektrisko spuldžu un miljo­niem gribētāju kļūt par zvaigznēm aizslīdēja zem viņiem.

Lidostā Molliju gaidīja automašīna, un drīz viņa jau plaša mersedesa aizmugures sēdeklī brauca pa lauku ce­ļiem.

Līdz Kornēlija Ļogana mājām bija piecdesmit minūšu brauciens.

Visus šos gadus Kornēlijs nebija mitinājies pieticīgā lauku mājā kā viņa māsa. Viņam bija pieejams tik daudz naudas, cik vien viņš vēlējās, Primo Sella nauda. Pieradis pie greznības un pārpilnības, Kornēlijs bija iegādājies ne­iedomājami lielu un greznu māju laukos.

Braiersvilparka piebraucamais ceļš bija četras jūdzes garš. Kad Mollija bija nohipnotizējusi vārtu sargu, mašīna līgani aizšūpojās tam garām. Viņa un Petula pa logu vē­roja lamu baru, kas ganījās zem veciem ozoliem. Tad lamu aploki beidzās un parka zālienu pildīja tumšzaļi krūmi. Tie visi bija apcirpti, un katrs attēloja kādu radījumu. Zirga

krūms, ziloņa krūms, kaķis, pele, pērtiķis. Vietumis Mollija redzēja cilvēkus dzeltenos darba tērpos uz kāpnītēm ar šķērēm rokās, izcērpot lapu skulptūras. Mollija bija pār­liecināta, ka katrs krūmu dzīvnieks attēlo kādu Kornēlija Ļogana hipnotizētu cilvēku.

Beidzot mašīna iegriezās plašā likumā un Mollijas priekšā atradās māja. Tā bija milzīga, lepna un grezna, plašo lieveni balstīja četras augstas kolonnas, un pakā­pieni veda lejup uz grantētu riņķveida piebrauktuvi. Zā­lienos mājas priekšā krūmos izgrieztie dzīvnieki izskatījās tā, it kā vēlētos iet iekšā. Grantētā riņķa vidū auga milzīgs krūms lidojošas žagatas formā.

Mollija paņēma rokās Petulu un apturēja pasauli.

Meitene izkāpa no auto un devās augšup pa platajiem pakāpieniem. Viņa pagāja tieši garām sastingušajam su­lainim pie ieejas durvīm un devās vestibilā. No sienām no­lūkojās dzīvnieku bizonu, tīģeru, leopardu, antilopju un briežu galvas. Petula tām uzrūca. Ieraudzījusi senlaicī­gas dzirkles, Mollija neviļus atcerējās, kur viņas atrodas.

Meitene ieskatījās plānā, ko Kornēlijs bija viņai uzzīmē­jis, un kāpa augšup pa galvenajām kāpnēm. Šeit sienas klāja pulksteņi. Kāpņu augšgalā stīva kā statuja stāvēja kalpone. Mollija sāka skriet. Viņa skrēja pa gaiteni, kura malās bija galdi. Uz katra stāvēja miniatūrs, sens japāņu kociņš podā. Meitene turpināja ceļu augšup pa vēl vienu kāpņu laidumu.

Tagad viņa atradās mājas augšstāvā. Šīs telpas bija kal­potāju mītnes. Mollija mierinājumam saspieda Petulu un devās uz priekšu pa garo gaiteni.

Gaiteņa galā pie sarkanām durvīm nekustīgi sēdēja sargs.

Mollija uz mirkli aizturēja elpu. Tad viņa lēni atbīdīja bultu.

Iekšā nekustīgi stāvēja Lusija Ļogana, mierīga kā logs, pa kuru viņa lūkojās ārā. Viņa bija tērpusies baltā rītatērpā un izskatījās izdilusi un nogurusi. Taču viņa beidzot bija īstā Lusija Ļogana Lusija ar debeszilajām acīm.

Mollija paspēra soli viņai tuvāk. Tajā pašā brīdī viņas skatiens uz palodzes pamanīja papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstīti vārdi. Tie bija izkārtoti pantos. Mollija nespēja noturēties, neizlasījusi tos. Tie skanēja tā:

Sēžot uz salas okeānā, Domā par brīvi. Guļot zeltsmilšu pludmalē, Izbaudi dzīvi. Izklausās kā paradīzē, Bet paradīze tā nav, Nav gan.

Jo redzi, miljardiem viļņu

Dala tevi no manis.

Tikai tu spēj vērst manu pasauli

Debešķīgu.

Izklausījās pēc kādas senas dziesmas vārdiem. Mollija aprāvās, pēkšņi aptvērusi, ka viņas priekšā ir nezināma nākotne. Viņa domāja, kāda gan būs veco laiku Lusija Ļogana. Mollija cerēja, ka viņas patiks viena otrai.