Mollija Mūna aptur pasauli

Mollijai bija ļoti žēl Primo, jo viņa teiktais bija taisnība. Meitene nezināja, kā viņu uzmundrināt. Protams, Mollija negrasījās Primo atklāt, ka ir viņa sen zudusī meita. Viņa negribēja lielu puņķošanās ainu.

-     Klausies, Primo, viņa mēģināja. Man tevis žēl, un vai zini ko? Nedomāju, ka man būtu tevis žēl, ja es tevi nemaz nemīlētu.

-     Es tāpat, teica Rokijs.

-    Mīlestībai ir kaut kur jāsākas, un, kā redzi, pret tevi tā ir sākusies mūsos abos, ja saproti, ko es gribu teikt. Tātad tu neesi viens. Tev esam mēs.

Petula klusi, mierinoši ierējās, it kā arī nedaudz mīlētu Primo.

-    Paldies jums visiem trim, teica Primo. Taču es ne­esmu to pelnījis. Viņa seja satumsa, un viņš neviļus nodrebēja. Man ļoti žēl. Es visu laiku atceros notikušo, un tas manī izraisa briesmīgas izjūtas un, ak… Primo sāpēs aizvēra acis.

-     Tas ir tāpēc, ka tev daudzus gadus nebija ļauts neko izjust, mierināja Mollija. Kornēlijs neļāva tev just neko. Tāpēc tagad visas tavas jūtas metas ārā no krātiņiem, kur tās bijušas ieslodzītas.

Primo skumji nopūtās. Protams, viņš sacīja. Ne­spēju noticēt tam, ko esmu izdarījis.

Mollija palūkojās tēvā. Viņa saprata, ka dažu nākamo gadu laikā viņš būs kā tukšs grozs. Viņam būs vajadzīgi gadi, lai tiktu galā ar pagātni. Nebija nekādu izredžu, ka viņa, Rokijs un Sinklērs paši varētu savest Sellu kārtībā. Tad Mollija atcerējās Forestu.

Mollija atrada Forestu lejā, kur viņš ēda lucernas asnus un izsaiņoja dažus dziedinošus kristālus, ko bija iegādā­jies.

-     Sveika, Mollij! viņš uzsmaidīja. Priecājos, ka esi šeit! Varēsi palīdzēt pakārt šo ķermeņa karti. Redzi, ja tev sāp galva, vari atbrīvoties no sāpēm, saspiežot kājas īkšķi.

Izrādījās, ka Forests ir zinājis visu par Primo Sellu un hipnotizēšanu. Īstenībā tieši viņš bija mudinājis Sinklēru norobežoties no tēva. Kad Forests uzzināja, ka Kornēlijs nolaupījis Sella dzīves gadus, viņš pārbolīja acis un noirgojās.

-     Vai manu! Daži cilvēki ir traki kā bezgalvainas vis­tas. Un, kad Mollija lūdza Forestam palīdzēt atveseļoties Primo, tas atbildēja: Mollij, tas būs mans kosmiskais prieks.

-     Protams, viss neies tik gludi, sacīja Mollija. Viņš ir nogalinājis cilvēkus.

-     Nogalināt cilvēkus nav labi, atteica Forests. Taču neaizmirsti, ka tad, kad Sells to darīja, viņš nevaldīja pār sevi. Neuztraucies, Mollij, es tikšu ar to galā! Atceries es taču esmu dzīvojis pie kanibāliem.

Mollija apskāva Forestu.

-    Un vai tu palīdzēsi tikt skaidrībā ari Deivīnai Natelai? Izdomāsi, kā mēs varam atdabūt viņu atpakaļ tā, lai viņa neapzinātos, kur bijusi, un tamlīdzīgi?

-Ja tu tā vēlies, atbildēja Forests.

-    Un, Forest, vaicāja Mollija, vai vari izdarīt man vēl vienu pēdējo pakalpojumu? Lūdzu, nesaki Primo, ka esmu viņa meita! Es vienkārši tagad negribu visu to smagumu. Pašlaik man ir labi tā, kā ir.

-    Protams, tā ir labi, teica Forests, pasniegdams viņai ar ingvera un pupiņu biezeni pildītu kāli. Tu, Mollij, esi viens foršs skuķis!

-    Paldies, Forest! pateicās Mollija, nokodusi no netīrā dārzeņa. Tas izskatās… interesanti. Es paņemšu to līdzi augšā un apēdīšu tur.

četrdesmit trešā nodaļa

Mollija un Rokijs vai mira aiz nepacietības pēc iespē­jas ātrāk satikties ar draugiem no bāreņu nama. Nākamajā dienā lieliska iespēja pavērās pati no sevis.

Vakarā paredzēta pirmizrāde filmai Pērkondārdi, kurā bija piedalījusies arī Petula. Tā kā tās režisors bija Džino Puči un galvenajā lomā Glorija Hīlhārta, vakaram vaja­dzēja būt pilnam kinozvaigžņu, greznības un līksmības. Primo vēl nebija noņēmis hipnozi nevienai no slavenībām un pēc Mollijas lūguma bija ielūdzis vairumu viņu ciemos. Mollija zināja, ka tas patiks visiem no Laimes nama, īpaši jau Trinklberijas kundzei un Heizlai. Mollija vēlējās dāvāt visiem tādu vakaru, ko tie atcerētos visu mūžu.

Un tā nu nākamajā dienā, kamēr Primo Sells uzņēmās svarīgo uzdevumu paziņot Kongresam un visai pasaulei, ka nevēlas kļūt par prezidentu, Mollija atrada patīkamāku darbu un aizveda Petulu uz Bellas Pūdeļu salonu. Pēc tam viņa pārbaudīja, vai viņai un Rokijam ir piemērots ap­ģērbs.

Sešos vakarā Sells piebrauca savu iemīļoto rolsroisu bla­kus Sinklēra astonam martinam pie mājas pakalna galā. Rokijs, Mollija, Petula, Sinklērs un Forests nobrauca lejā liftā, visi uzposušies un gatavi pārsteigt pilsētu. Forestam kājās joprojām bija kapzeķes un iešļūcenes, taču par godu svinīgajam notikumam viņš bija uzvilcis gaišo siera krāsas uzvalku un savu iemīļoto T kreklu, uz kura bija rakstīts: "Pārtopiet, čaļi!" Nelaimīgā kārtā bija jāņem līdzi ari Kor­nēlijs, jo neviens tā īsti neuzdrošinājās atstāt viņu vienu pašu. Tērpies pelēkā treniņtērpā, ar neskūtiem bārdas rugājiem, viņš izskatījās samērā normāli, ja neņem vērā, ka brauciena laikā viņš visu laiku bāza galvu ārā pa logu un blēja. Neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Viņi aizbrauca līdz Holivudas bulvārim, kur izkāpa un devās uz kinoteātri.