Mollija Mūna aptur pasauli

Kornēlijs, nemaz neievērojis Sella likstu, turpināja: Viss gāja labi līdz brīdim, kad Lusija bibliotēkā sastapa Molliju Mūnu.

Mollija domāja par pašu pirmo viņu tikšanos. Un kas tad notika? viņa noprasīja.

-     Kaut kas tāds, ar ko es nebiju rēķinājies! Kornēlijs spalgi izbrēca. Kaut arī es biju hipnotizējis Lusiju aiz­mirst savu meitu un kaut ari biju viņu apstrādājis ar pa­stāvīgu hipnozi, tomēr tad, kad viņa satika savu meitu Molliju Mūnu un runāja ar viņu, tad bloķētā hipnoze kaut kāda iemesla dēļ sāka atbloķēties un atlaist viņu, bēēē. Vai varat iedomāties, ha, ha?

Mollija sajuta kamolu kaklā.

-     Tiklīdz Lusija atcerējās savu bēē-bēē-bērnu, blēja Kornēlijs, viņa mēģināja mani izaicināt, kas no viņas puses bija muļķīgi, jo es, bez šaubām, viņu pārspēju. Viņa vienmēr klausīja sirdij. Kas par stulbu sievišķi! Viņai būtu vajadzējis likt lietā galvu.

-     Ko tu ar viņu izdarīji, un kad tas notika? jautāja Mollija.

-     Es ieslēdzu viņu istabā Braiersvilparkā. Tas notika janvāra sākumā. Visu laiku kopš tā brīža es centos viņu novājināt un tad atkal hipnotizēt, lai ievirzītu plānus ve­cajās sliedēs. Vai tu domā, ka esmu gribējis valkāt sieviešu drēbes? Kornēlijs neprātīgi iesmējās un parāva pērļu kaklarotu. Stīga pārtrūka, un pērles kā birstošas pupiņas izkaisījās pa grīdu. Man nekad nevajadzēja ļaut tai bēē Mollijai Mūnai atrast hipnozes grāmatu.

-     Kāpēc tad tu ļāvi viņai to atrast?

-    Tāpēc, ka man bija interesanti redzēt kādas ir Mollijas hipnotizētājas spējas. Pirms daudziem gadiem es ie­vietoju skuķēnu bāreņu namā, bēē lai viņa neuzaugtu normālos apstākļos. Es gribēju, lai viņa ir rūdīta. Es no­gaidīju vienpadsmit gadus, bēēēē līdz meitēna spējām būtu jāsāk atraisīties. Tad es ļāvu Mollijai atrast grāmatu. Bēēēēē! Kāds gan es biju muļķis! Viņa bija pārāk līdzīga savai mātei, lai jebkad būtu man noderīga. Un, protams, viņa bija spēcīgāka par mani. Es biju dvīnis tāpēc spējas tika sadalītas starp mani un māsu, bet Mollijas Mūnas spējas bija koncentrētas vienā cilvēkā. Cik akls es biju… man nekad nevajadzēja viņu izmantot, lai pārbaudītu Sellu! Nemūžam nebiju domājis, ka viņas spējas kļūs tik spēcīgas… tik ātri!

Kornēlijs sāka nikni plosīt savu džemperi.

-    Labāk iedod viņam kaut ko, ko uzvilkt mugurā, Mollija sacīja Sinklēram. Viņš tik ļoti cenšas nokļūt atpakaļ pie savas īstās būtības, ka pēc mirkļa jau būs bez nekā.

Un tiešām, Kornēlijs Ļogans jau bija noplēsis džemperi, zem kura pavērās savāds apakštērps. Tas bija polsterēts, lai izskatītos, ka viņam ir krūtis.

-     Neiedomājami! iesaucās Rokijs. Viņam gandrīz izdevās mūs apmānīt.

-    Viņam nācās to darīt, teica Sinldērs, tagad atviegloti iesmiedamies. Kornēlij, ej manā istabā un paņem kaut ko no manām drēbēm! Skapī karājas zils treniņtērps, kas varētu tev derēt.

Kornēlijs taisnā ceļā devās uz Sinklēra guļamistabu. Kad viņš bija pagaisis skatam, Mollija palūkojās Rokijā un abi sāka smieties. Skats, kā Kornēlijs izģērbdamies bija riņ­ķojis pa istabu, bija ļoti negaidīts un nedaudz biedējošs, bet tagad tas likās tik smieklīgi, ka abi nespēja vien beigt ķiķināt.

Pēc piecām minūtēm viņi arvien vēl nespēja rimties.

-    Tas nemaz nav tik smieklīgi, teica Sinklērs. Taču Mol­lija un Rokijs viņu nemaz nedzirdēja, un tad, kad Kornēlijs iznāca, tērpies treniņtērpā, ar parūku galvā un kosmētikas klātu seju, un sāka knibināt papardi podā blakus televizo­ram, viņi atkal sāka skaļi smieties.

Beidzot abi saņēmās.

-    Fū! noelsās Mollija. Kādu bridi taču es domāju, ka tas tēvainis ir mana mamma!

-     Jā, tas nebija neko iepriecinoši, teica Rokijs. Ta­gad vismaz viņš ir tikai tavs onkulis. Un abi atkal sāka ķiķināt.

ŠI histērija īstenībā bija veids, kā abi atbrīvojās no ilgi krātās spriedzes. Visu laiku kopš ierašanās Losandželosā Mollija un Rokijs bija atradušies zem spiediena. Bija tie­šām labi beidzot justies brīviem.

Kad nu beidzot abi bija tikuši galā ar smiešanos, Mollija devās uz virtuvi un pagatavoja sev kečupa sviestmaizi un ielēja pusglāzi granātābolu sulas koncentrāta. Rokijs iz­vēlējās grauzdētu sviestmaizi un Qube. Kad viņi atgriezās, Kornēliju iztaujāja Sinklērs, un bērni, atlaidušies dīvānā, uzklausīja patiesību, kas vēlās pār Kornēlija nosmiņķētajām lūpām.

Kornēlijs Ļogans bija iekļuvis cilpveida baseinā no ceļa, kas gāja zem Sinklēra akvedukta. Viņš bija apturējis pa­sauli, lai novietotu kādu smago automašīnu tā, lai tā kal­potu kā ideāla platforma, no kuras rāpties augšup. Ticis galā ar šīm sīkajām tehniskajām detaļām, Sinklērs piepra­sīja atbildes uz daudz svarīgākiem jautājumiem.