Mollija Mūna aptur pasauli

Mollijas niecības izjūta izzuda. Pēkšņi Mollija bija pār­steigta par to, cik liela viņa ir. Viņas dēļ bija ticis aptu­rēts izplatījums. Viņas dēļ bija sastinguši visi elementi zeme, vējš, uguns un ūdens. Mollija jutās sīka, bet pēc tam ļoti, ļoti liela, un tāpat arī nanoniecīgums mazs, bet pēc tam gigantisks. Mollija jutās pilnībā vienota ar visu izplatījumu, un viņu piepildīja neiedomājami visaptve­roša mīlestība pret visu tajā esošo.

Tālu, tālu lejā meitene sajuta Lusijas Ļoganas kustību pasaulē. Šķita, ka pasaule iedveš Mollijai domu par Zie­meļpolu. Viņa saprata, ka ledus var būt auksts. Ja vien Mollija spētu iedziļināties ledus būtībā, tad viņai, iespē­jams, vairs nebūtu auksti. Viņa atslābināja prātu, ļāva ķer­menim atvēsināties ledū. Un pēkšņi Mollijai vairs nemaz nebija auksti. Kaklā pakārtais kristāls kļuva silts. Mollija zināja, ka atkal spēj apturēt laiku.

Aizvērtām acīm un tik piesardzīgi, it kā nopūstu sveci, Mollija apturēja laiku astoņpadsmito reizi. Tagad ar katru elpas vilcienu viņa lika laikam apstāties. Deviņpadsmito reizi, izelpa, ieelpa. Divdesmito reizi, izelpa, ieelpa… Div­desmit pirmo reizi…

Mollija vairs nejuta pretestību. Mollija bija vienīgā kus­tīgā būtne izplatījumā. Visur citur dzīve bija apstājusies. Mollija jutās tik vientuļa, it kā būtu mirusi, lai gan bija dzīva. Kādu mirkli viņa brīnījās, kāpēc gan ir viena. Vai tad viņa ir vienīgā apziņas pildītā būtne telpā un laikā? Mollija juta kaut arī viss atrodas stingumā, spēki viņā un ārpus viņas vēro viņu. Un tagad viņa tiešām jutās kā pētāms eksemplārs zem noslēpumaina, milzīga palieli­nāmā stikla. Viņa jutās labi. Šķita, ka nezināmais spēks viņai pateicas.

Mollija atvēra acis. Tagad telpa vairs nebija miglaina un auksta, bet gan pilna krāsu. Viss bija skaidrs un ne­kustīgs. Lusija Ļogana bija sastingusi ar naida un sāpju izteiksmi sejā.

Mollija izgāja cauri telpai un rūpīgi savāca katru gaisā karājošos lodi. Viņa izmeta tās visas pa logu. Tad meitene izņēma šaujamo no Lusijas Ļoganas rokas un pārbaudīja, vai drēbēs nav paslēpti vēl citi ieroči.

Apmierināta ar to, ka ienaidnieks vairs nav bruņots, Mollija sasprindzināja acis līdz hipnozes pakāpei. Viņa nostājās tā, ka Ļoganas acis bija pavērstas tieši pret viņas acīm. Un tad, pieskārusies Ļoganas plecam, Mollija atkal ļāva atsākties kustībai.

Ja ari Lusijā Ļoganā bija palikusi kāda kripatiņa ener­ģijas, lai cīnītos ar Molliju, tā tika mirkli izsūkta. Iekams Lusija apzinājās, ka ir dzīva, iekams saprata, ka ir bijusi sastindzināta un tagad atkal var kustēties, Mollijas acu skatiens bija pārvarējis viņas skatienu.

Lusija Ļogana bija nohipnotizēta.

četrdesmitā nodaļa

Mollija teica: Tagad tu pilnībā esi manā varā. Vai saproti?

Lusija Ļogana pamāja, un meitene pavērās tai sejā, lai redzētu, vai pastāv kāda līdzība starp viņu un šo šaus­minošo radījumu. Žoklis bija daudz izteiktāks, un seja daudz kaulaināka par to, kādu atcerējās Mollija. Ķermenis bija muskuļots. Meitene cerēja, ka pēc pamošanās tas tāds vairs nebūs.

No šī brīža, pasludināja Mollija, tu pieņemsi, ka visi tavi plāni, kas izdomāti pirms šīs tikšanās, nekad ne­tiks īstenoti. Tagad tev ir viss, kas tev vajadzīgs. Tu nekad neatcerēsies, kā apturēt pasauli. Kad tu izkļūsi no transa, tu izturēsies tik mierīgi kā… Mollija centās iedomāties vienmēr mierīgu radījumu, kā jērs… Mollija aprā­vās.

Nākamais solis bija ļoti svarīgs attiecībā uz tik bīstamu būtni kā Lusija Ļogana. Un šie rīkojumi paliks tevī ar vār­diem, ko tu nekad neatcerēsies. Šie vārdi ir… Mollija pa­lūkojās uz kafijas galdiņu, Mūna mīkstās karameles. Tad viņa piebilda: Kad sasitīšu plaukstas, tu pamodīsies.

Mollija palaida vaļā Lusijas plecu, un bibliotekāre atkal mirklī sastinga. Mollija noņēma kristālu no Lusijas kakla. Beidzot viņa varēja stāvēt mierīgi, nolaidusi rokas gar sā­niem, un atpūsties. Viņa ļāva aukstajai saplūsmes izjūtai

pa pirkstu galiņiem izplūst no ķermeņa. Izkusa sasaluma kārtas, ko viņa bija uzlikusi laikam, līdz laika apturēšana, kas bija sagūstījusi Rokiju, Sinklēru un Petulu, viņus at­laida un atdzīvojās arī visa pasaule. Lodes, ko Mollija bija izmetusi pa logu, cita pēc citas aizlidoja ar šāvienu ska­ņām. Mollija sabruka uz dīvāna.

Rokijam un Sinklēram bija vajadzīgs kāds brītiņš, lai saprastu, kur kurš atrodas.

-             Viss kārtībā, teica Mollija. Lusija nenošāva ne­vienu no mums. Un tagad viņa ir nekaitīga.

Logana visiem laipni uzsmaidīja un teica: Bēē, bēēēēē, bēēēēēēēēē!

Rokijs uzmeta gaisā spilvenu.

-    Urā, Mollij, tev izdevās!

Mollija atlaida galvu uz dīvāna atzveltnes. Jā, izdevās gan. Bet tas bija tik grūti.

Sinklērs paņēma no galda Ļoganas sudraboto pistoli un nopētīja to. Tad viņš to ieslēdza skapītī.

Rokijs apsēdās blakus Mollijai un uzlika roku uz viņas delma.

-     Paldies, Mollij! viņš sacīja.

Pie guļamistabas durvīm sāka klaudzināt Primo.

-    Vai tā ir Lusija? viņš prasīja. Kas jums tur notiek?

-            Tagad varam laist viņu ārā, atļāva Mollija. Rokijs atvēra durvis.