Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija paķēra Petulu un apklusināja to, instinktīvi pa­kāpdamās atpakaļ no Lusijas. Sinklērs un Rokijs atvirzījās kopā ar viņu.

-     Kur viņš ir? Ļogana noprasīja, paceļot ieroci. Jūs varētu man viņu atdot, vai arī es jūs nogalināšu un tāpat viņu atradīšu.

-    Tu mūs nogalināsi jebkurā gadījumā, teica Sinklērs.

Mollija norija kamolu. Doma par to, kā lode, cieta tē­rauda lode, ieurbjas viņas miesā, bija šausminoša. Taču bailes mijās ar domu, kas viņu mocīja. Ārprātīgā sieviete, kas stāvēja viņas priekšā, bija viņas māte. Ļogana pacēla šaujamo.

-Ja tu šausi, tu nemūžam neuzzināsi, kur ir Sells, me­loja Mollija. Mēs noņēmām viņam programmu, un viņš ir tik drošā vietā, ka pat tu nespēsi viņu atrast.

Lusija Ļogana nolaida revolveri. Viņa palūkojās uz vir­tuvi un otrām durvīm, kas veda ārā no telpas. Sinklēra guļamistaba. Viņa devās uz to, turot visus uz grauda. Lu­sija paraustīja durvju rokturi, kas nepadevās. Skaļi, bet tik mīļi, it kā paziņotu, ka gatavas pusdienas, viņa pasauca: Primo!

-     Kas ir? atskanēja Primo miegainā atbilde. Ļogana viltīgi pasmaidīja.

-     Bez šaubām, kādam no jums ir atslēga, viņa pieklā­jīgi sacīja. Mollija blenza viņā. Bija pārsteidzoši, ka tagad, kad viņa to ienīda, Lusija izskatījās daudz neglītāka, nekā Mollija viņu atcerējās.

-     Viņam ir noņemta programma, bilda Mollija. Tev vairs nekad nebūs varas pār viņu.

-     Tu pārāk zemu novērtē manas spējas, Lusija vēsi teica. Tieši tāpat kā es tavu veiksmi.

-     Tu domāji, ka žagata mani un Rokiju ir nogalinājusi jau sen, vai ne? jautāja Mollija.

-    Jā, es domāju, ka jūs esat beigti. Man gan vajadzēja parūpēties un atstāt tevi kādu hipnotisku pavēli gadīju­mam, ja tu izdzīvotu.

-    Tev nemūžam nebūtu izdevies mani nohipnotizēt tajā dienā tavā mājā. Es biju pārāk modra, Mollija izaicinoši sacīja.

-      Ak, varētu gan, ja vien būtu mēģinājusi, atteica Lusija. Man vajadzēja to darīt. Tagad viss būtu daudz vienkāršāk, ja tu būtu zem mana papēža. Taču izredzes, ka tāds sugas pārstāvis kā tu varētu pārdzīvot Sellu, bija pārāk mikroskopiskas.

Petula ierūcās.

-    Mikroskopiskas tavās acīs, bet tavs mikroskops acīm­redzot ir salūzis, dusmojās Mollija.

Ļogana viņu ignorēja un pavērsa ieroci pret Sinklēru.

-    Un es domāju, ka tev ir saistība ar viņas aizbēgšanu. Atceros, ka esmu redzējusi tavas fotogrāfijas, kurās tu esi mazs un noskrandis cirka puika. Mēs ar Primo kļūdījāmies attiecībā uz tevi. Es domāju, ka tev ir potenciāls. Domāju, ka tev var uzticēties. Un tu, viņa turpināja, uzlūkojot Rokiju. Varbūt tu esi talantīgāks, nekā es domāju.

Lusijas skarbās, zilās acis nicīgi nopētīja viņus visus.

-Jūs taču saprotat, ka man jātiek no jums vaļā, vai nu hipnotizējot jūs, vai nošaujot. Tad kas man jādara? Manas acis vai lode? Tas jāizlemj jums.

Visi klusēja. Pacietība pavisam noteikti nebija Lusijas tikums, jo, nesaņēmusi atbildi, viņa strupi noteica: Īs­tenībā jūs visi esat man apnikuši. Šaušu nost jūs visus. Uz redzi! Viņa pavērsa ieroci pret Rokiju.

Mollija redzēja, ka Lusijas pirksts kustas, lai nospiestu revolvera gaili. Tajā pašā mirklī viņa aptvēra, ka tā nav ro­taļa. Lusija Ļogana gatavojās nošaut Rokiju. Tādā ātrumā, kādu Mollija sevī nekad nebija apzinājusies, viņa tieši no gaisa savāca aukstās saplūsmes izjūtu un mirkli apturēja pasauli. Šajā laika kripatiņā viņas ausīs iesitās pirmā skaļa blīkšķa nanosekunde.

Viss bija sastindzis. Izņemot Ļoganu, Molliju, Petulu un Sinklēru. Lode kā sastindzis šāviņš karājās gaisā trīs collu attālumā no Rokija rīkles. Ļogana pasmaidīja un pavērsa ieroci pret Molliju.

-    Labi aprēķināts, viņa sacīja. Pamēģini apturēt šo!

Mollija bija apjukusi. Viņa jau tāpat turēja pasauli

stingumā. Vai tagad tā jāaptur vēlreiz, pa virsu pirmajai sastingušajai pasaulei? Viņa turēja sastingušās lodes pa­sauli pilnīgā mierā. Tagad Mollija vēroja Lusijas plaukstu, cenšoties sajust, kad tā atkal nospiedīs gaili. Sinklērs aiznira aiz krēsla.

Mollija redzēja nedaudz saspringstam cīpslu Lusijas sa­vilktajā plaukstā un izvēlējās mirkli. Laiks atkal apstājās. Mollija bija aprēķinājusi precīzi. Šoreiz lode karājās gaisā pa vidu starp viņu un Lusiju. Šī lode bija tēmēta uz Mollijas krūtīm.

-    Hhhmmm, komentēja Lusija. Šī būtu trāpījusi tev sirdī.

Mollija nedrīkstēja padoties apdullinošajām bailēm. Vi­ņai bija jāsaglabā vēss prāts, jo citādi viņa mirs. Līdz šim viņa nebija zinājusi, ka laiku var apturēt virs jau apturēta laika. Viņa paskatījās uz Sinklēru, lai redzētu tā reakciju, bet tagad ari viņš bija statuja, gluži kā Rokijs. Mollija ātri nolika Petulu aiz dīvāna, kur sastinga arī tā.

Meitene domāja, cik reižu viņai izdosies apturēt pasauli. Taču nebija laika domāt, jo Lusija gatavojās viņu nogali­nāt. Viņa izšāva trešo lodi. Mollija atkal apturēja laiku. Uz mirkli gan Ļoganas, gan Mollijas uzmanība bija novērsta, jo viņām bija jāpretojas sastingumam.

Ļoganai bija nepieciešams kāds brīdis, lai pielāgotos jaunajam laikam, bet tad viņa noņurdēja: Tu sāc zaudēt spēkus, Mūna, un drīz es tikšu tev klāt.

Viņa atkal izšāva.