Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija pamazām atguvās no daudzajiem pārdzīvoju­miem, kas bija nogruvuši pār viņu. Pietiekami liels šoks jau bija tas, ka Lusija ir viņu nodevusi, ka Lusija stāv aiz Primo Sella muguras. Taču tas, ka Lusija ir viņas māte māte, kas vēlējusies viņas nāvi, un Primo ir viņas tēvs, bija tāda apmēra šoks, ka Mollija nemaz nezināja, kā tikt ar to galā. Rokijs viņai palīdzēt nespēja. Viņai vajadzēja pabūt vienai. Mollija devās augšup, lai apsēstos saules staros uz Sinklēra mājas jumta.

trīsdesmit astota nodala

Dažas nākamās stundas Mollija pavadīja kopā ar Petulu, klusi sēžot siltajā sauļošanās klājā uz Sinklēra mājas jumta. Viņa no visas sirds centās tikt skaidrībā ar saviem milzīgajiem atklājumiem.

Mollija centās elpot dziļi un mierīgi. Viņa aizvēra acis un aizpeldēja prom tieši tā, kā bija mācījis Forests, un iz­tēlē nolūkojās lejup pati uz sevi. Lidinoties augstu gaisā virs Losandželosas, trekna, sarkana līnija savienoja viņu ar Primo Sellu un vēl viena kvēlojoša sarkana līnija ar Lusiju Ļoganu, lai kur tā arī atrastos. Mollija saprata, ka šīs līnijas ir bijušas vienmēr, bet agrāk viņa nav tās redzē­jusi. Mollija ienīda līniju, kas viņu savieno ar Ļoganu, taču nekāds vēlmju sasprindzinājums šo līniju izdzēst nespēja. Mollija bija ar to saistīta vai nu tas viņai patika, vai ne. Šī nežēlīgā, ļaunā sieviete bija viņas māte.

Lai piespiestu sevi justies labāk, Mollija iztēlojās īpašas zelta līnijas, kas savieno viņu ar cilvēkiem, kurus viņa vislabāk pazīst un mīl, ar Rokiju, Trinklberijas kundzi, Džemmu un Geriju, mazo Rūbiju un Džinksu. Mollija no sevis lika gaisā aizritināties sudraba līnijām, bronzas lī­nijām, zaļām, violetām un zilām līnijām. Tās visas pa­līdzēja aizklāt šausminošo sarkano līniju, kas šāvās uz Lusiju Ļoganu.

Lusija Ļogana. Mollija ienīda pat šo vārdu.

Kad Ļogana būs atklājusi, ka viņas plāni izgāzušies, viņa noteikti centīsies visu atdabūt vecajās sliedēs. Viņa atkal mēģinās padarīt Primo par savu marioneti. Viņa tos visus hipnotizēs. Mollija baidījās pat iedomāties, cik spē­cīgām jābūt Lusijas hipnotizētājas spējām.

Mollija ļāva sev lidot tieši kosmosā, līdz apzinājās savu ķermeni kā mikroskopisku šūniņu uz zemes virsmas. Bija tā, it kā viņas prāts lidinātos un lūkotos uz to vietu, kur atrodas viņas ķermenis, viņas Mollijas Mūnas ķermenis. No saviem augstumiem viņa centās iztēloties, kur varētu atrasties Lusijas Ļoganas ķermenis. Mollija aizvēra acis un spēcīgi koncentrējās, taču tajā pašā laikā ļāva atpūsties prātam. Mollija lūkojās pāri uz miglā tītajiem Sangabriela kalniem, taču nejuta, ka Ļogana būtu tur. Mollija skatījās dienvidrietumu virzienā uz Santamonikas pludmali, taču instinkts sacīja priekšā, ka Ļoganas nav arī tur. Tagad Mol­lija pavērsa prāta aci tieši zem sevis, uz Holivudu. Tik­pat droši kā radara ekrānā viņa juta, ka Ļogana atrodas tepat. It kā ieregulējot asumu teleskopa lēcai, Mollija sa­koncentrēja iztēli. Viņa pievilka tuvāk vietu, kur varēja iedomāties Ļoganu. Prāts kļuva gaišāks. To pildīja saules gaisma un skats no augšas uz zaļiem kokiem. Tad viņas gara acs uztvēra Ļoganas galvas virsu. Mollija dziļi ie­elpoja un ļāva savādajam redzējumam izplesties. Viņa redzēja Ļoganu ejam pa taku, kuras malās auga ģerāniju krūmi un piparu koki.

Pēkšņi Mollija zināja, ka ir iztēlojusies taku uz Sinklēra māju. Un nākamajā mirklī, atvērusi acis, viņa aptvēra, ka vīzija viņas galvā nav iedomāta, bet patiesa.

Iezvanījās durvju zvans. Mollija dzirdēja, ka Sinklēra balss atbild iekšējo sakaru aparātā.

Hallo.

-    Sinklēr, ārpus ieejas durvīm atskanēja dziļa sievietes balss. Sinklēr, tu varētu nonākt lejā. Es esmu sena tava tēva draudzene un gribētu satikties ar viņu. Mans vārds ir Lusija Ļogana.

Mollija pielēca sēdus kā lapsenes dzelta un satvēra Petulas purnu plaukstā gadījumam, ja tā sadomātu ierie­ties.

-     Man ļoti žēl, Mollija dzirdēja Sinklēra atbildi, bet, ja jūs vēlaties sastapt Primo Sellu, domāju, ka jums vaja­dzētu pieteikt tikšanos viņa sekretārei.

-    Bet, Sinklēr, man jārunā… selektors noklakšķēja kā atslēdzoties. No apakšas Mollija izdzirdēja neapmierinātu nopūtu. Lusija bija atstāta aiz durvīm. Mollija pastiepa kaklu un dzirdēja soļu šņirkstoņu grantī attālināmies no mājas. Tiklīdz meitene domāja, ka vairs nepastāv bries­mas tikt pamanītai, viņa iebēga sauļošanās klāja lūkā, aiz­bultēja aiz sevis tās vāku un abas ar Petulu metās lejup pa stāvajām kāpnēm mājas drošībā.

Kāpņu lejā viņas ieskrēja tieši krūtīs Sinklēram un Rokijam. Mollija palēcās.

-    Mollij, man ir…

-    Zinu. Sliktas ziņas. Lusija ir šeit, es viņu dzirdēju.

-     Viņa noteikti zina, ka Primo ir te, Sinklērs panikā izgrūda, soļodams šurpu turpu pa telpu. Mollija nekad ne­bija redzējusi viņu tik pārbijušos. Vai redzēji, uz kurieni Lusija aizgāja?

-     Izklausījās, ka viņa aiziet prom caur dārzu, teica Mollija.

-    Vai Primo guļamistaba ir aizslēgta? jautāja Sinklērs. Rokijs uzsita pa viņa kabatu.

-    Tu pats to aizslēdzi.