Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija atkal tuvāk nekā iepriekš sajuta pretestību laika apturēšanai. Nekavējoties viņa ļāva aizplūst aukstajai saplūsmes izjūtai, un debesīs helikopters, kas bija apturēts lidojuma vidū, atkal turpināja savu ceļu.

Tātad ienaidnieks bija Lusija Ļogana. Lusija Ļogana, klusā, jaukā bibliotekāre, par kuru viņi visi bija domājuši, ka Sells to hipnotizējis, patiesībā visu laiku bija devusi pavēles Sellam. Un, ja Sinklēram bija taisnība, tad Lusija Ļogana ir tā, kas zogas caur apturēto pasauli, meklējot savu paklausīgo automātu, un tuvojas ar katru minūti. Molliju pārņēma šoks. To, ka ienaidnieks ir Lusija, bija gandrīz neiespējami aptvert. Tas bija pats rūgtākais, pats sāpīgākais atklājums. Viņa bija uzskatījusi Lusiju par savu draugu.

Visi izjuta šausminošu satraukumu. Neviens nezināja, ko iesākt. Vai vajadzētu ņemt Primo un bēgt, pirms Lusija sasniegusi māju? Bet uz kurieni? Viņi nevarēja riskēt ar to, ka viņus ierauga kopā ar hipnotizētu ievēlēto prezidentu. Mollija gandrīz fiziski dzirdēja sirēnu kaukoņu, kas atska­nēs viņu notveršanas brīdī.

Bet varbūt bibliotekāre nemaz netuvojas Holivudas pa­kalniem? Varbūt viņa pagaidām nemaz nezina to, ka Primo Sells ir sagūstīts? Visi saprata, ka nepieciešams izda­būt no Sella pēc iespējas vairāk informācijas.

-    Kā tu pazīsti Lusiju Ļoganu? jautāja Sinklērs.

-    Mēs satikāmies universitātē.

Mollija galvā drudžaini atkārtoja neiespējamu domu sērijas. Vai Lusija bija izgudrojusi slepkavīgo žagatu? Vai Lusija bija izplānojusi, ka tai jānogalina Mollija un Rokijs? Protams, ne. Lusija bija gribējusi apturēt Primo Sella plā­nus, vai tad ne?

-     Un no kurienes bija Lusija Ļogana? jautāja Mollija neprātīgā cerībā, ka varētu būt divas Lusijas Ļoganas.

-    Lusija bija no Braiersvilas.

Mollijai likās, ka viņas galva tūlīt eksplodēs. Tam taču nebija nekādas jēgas.

-      Kāpēc lai Lusija sūtītu mani iznīcināt Primo Sellu, ja jau pati vadīja visas viņa darbības? Mollija jautāja Rokijam un Sinklēram. Viņa taču bija tā, kas lika man atrast hipnozes grāmatu un galvenokārt iemācīties hipno­tizēt cilvēkus. Kāpēc lai viņa ļautu man atrast grāmatu, ja plānoja atbrīvoties no manis? Mollija pievērsās Sellam. Vai tu zini, kāpēc Lusija mani sūtīja?

Hipnotizētajam Sellam bija nepieciešams kāds laiciņš, lai to pārdomātu, tad viņš izteica minējumu. Tā pamatā varētu būt aizdomīgie apstākļi sakarā ar Deivīnu Natelu. Zini, es nespēju hipnotizēt Deivīnu. Un tas neiekļāvās parastajā lietu kārtībā. Tā bija pirmā reize, kad man neizdevās. Varbūt Lusijai radās aizdomas par mani. Varbūt viņa uztraucās, ka viņas hipnoze pār mani sāk izzust.

-    Vai tā bija?

-Nē.

-            Tad kāpēc tu nespēji hipnotizēt Deivīnu? jautāja Mollija.

-            Viņā bija kaut kas spocīgs viņas vecums. Kaut kas, kas atgādināja man kaut ko aizmirstu. Es jutu, ka gandrīz mīlu viņu kā meitu. Viņa mazināja manas spējas. Es nespēju viņu hipnotizēt, un, tā kā viņa zinā­ja par mani, es nevarēju viņai ļaut izstāstīt citiem par mani. Tāpēc viņu vajadzēja nolaupīt. Un to es da­rīju bez Lusijas Ļoganas pavēles. Varbūt Lusija sūtīja tevi, lai tu pārbaudi, vai es bez viņas pavēles nedaru vēl ko citu.

-    Kad tu pēdējo reizi redzēji Lusiju Ļoganu?

-    Pirms vienpadsmit ar pusi gadiem.

Tas bija savādi. Vienpadsmit ar pusi gadu bija neilgi pirms Mollijas dzimšanas.

-           Vai tu gribi teikt, ka viņa nekad nebrauca uz Ameriku, lai tevi apciemotu? Viņa visu laiku palika Braiersvilā?

-            Viņa nekad nav mani apciemojusi. Viņa ir ceļojusi uz daudzām citām pasaules malām.

-    Kā viņa tevi vadīja?

-    Viņa runāja ar mani katru nedēļu.

-            Un kad tu pēdējo reizi runāji ar viņu? jautāja Mol­lija.

-           Jūnijā. Tieši pirms tam, kad es paziņoju, ka gribu kļūt par prezidentu.

-            Bet tas taču bija pirms pieciem mēnešiem, teica Rokijs. Kāpēc lai Lusija vienpadsmit gadus runātu ar viņu un tad jūnijā pārtrauktu ar viņu runāt?

-    Vai tu zini atbildi uz šo jautājumu?

Primo Sells paraustīja plecus.

-    Varbūt Ļogana jūnijā juta, ka man var uzticēties un viss ir nokārtots vēlēšanu kampaņai, un viņa var to atstāt manās rokās.

-    Un tā, kad tu kļūtu par prezidentu, kādi pēc tam bija Lusijas Ļoganas plāni? jautāja Mollija.

-    Viņas plāns bija kļūt par pirmo lēdiju.

-    Pirmā lēdija? Kas tā tāda?

-    Tā mēdz saukt prezidenta sievu, teica Sinklērs, pār­steigumā iesvilpies.

-    Par manu sievu, Primo truli noteica. Viņa plānoja drīz ar mani tikties. Mums bija jātiekas labdarības pa­sākumā Grāmatas gādā gudrību, un tur mums bija jāie­mīlas. Ideja par romantisku prezidentu bija tā, kas, pēc viņas domām, padarītu mani vēl populārāku amerikāņu vidū.

Tas bija tik satriecoši, ka Mollija, Rokijs un Sinklērs brīdi sēdēja tā, it kā viņiem smadzeņu vietā būtu sīrups. Taču, kā nodomāja Mollija, viņai vairs nevajadzētu būt pārsteig­tai par to pakāpi, kādā cilvēki spēj būt neīsti.