Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija plaukstā turēja monētas lieluma plastmasas slē­dzi. Tas bija pievienots tievam vadiņam, kas gāja aug­šup pa piedurkni un zem plīvura. Tagad viņa nospieda tā pogu. Maza, ieliekta spoguļota plāksnīte, ko perfekti bija izgatavojis Forests un kas bija turēta gatavībā zem plīvura, noslīdēja lejup kā durvis un aizpildīja vietu vi­ņas acu priekšā. Spogulis no iekšpuses bija caurredzams. Caur to Mollija saskatīja melnbaltu Sellu. Viņai vajadzēja gaidīt, līdz viņš pagriezīsies un ielūkosies viņai tieši acīs. Tad viņai cieši jāaizver acis.

Primo Sells jutās ārkārtīgi pašpārliecināts. Kā jau viņš bija gaidījis, visa cerīgo uzņēmēju kompānija šajā telpā bija galīgi stulbeņi. Vēl bija atlikuši tikai daži. Nākamie bija šeihs Jalavīts un viņa kundze. Primo piešķieba galvu šeiha sievas virzienā. Bija neparasti, ka arābu sieviete pie­dalās vira darīšanās. Varbūt viņai labi padodas lēmumu pieņemšana. Viņš apveltīs to ar īpaši valdzinošu hipno­tisku skatienu, tādu, no kura viņa nespēs atrauties. Primo piekala viņai savu acu skatienu.

No spraugas plīvurā atmirdzēja viņas acis, un sev par lielu pārsteigumu Primo ieraudzīja, ka tās ir tādā pašā krāsā kā viņam. Viena bija tirkīzzaļa, otra brūna. Sells pie sevis nodomāja: cik gan reta un pievilcīga ir šāda kom­binācija.

Šeiha Jalavīta kundze skatījās uz Sellu nesatricināmā pašpaļāvībā.

-    Ir svarīgi uzticēties tiem, ar kuriem jūs sadarbojaties, viņš uzstāja, maigi smaidot. Sievietes acis atbildēja tam ar smaidu. Sells pārsteigumā sarāvās. Vai viņa tam pre­tojas?

Primo Sells rāmi un lēni atkārtoja dažus viņam zināmos arābu vārdus.

-    Marha ban dikoum. Caur vasku Mollijas ausīs Pri­mo teiktais skanēja neskaidri un līdzinājās burvju vār­diem.

Pienācis laiks, nolēma Sells, dot pēdējo iznīcinošo trie­cienu šai šeiha Jalavīta kundzei. Savācis savās dzīlēs milzu enerģiju, viņš raidīja ļoti graujošu skatiena spēka staru tieši sievietes acīs.

Viss notika vienā mirklī.

Sella skatiena lode atsitās pret Mollijas spoguļa aizsegu un rikošetā traucās atpakaļ.

Primo Sella galva nošļuka uz sāniem, it kā tikko būtu saņēmusi sitienu no Karaļa Aļņa. Sells izslēdzās no paša raidītā trieciena. Viņš palika blenžam uz ūdens glāzi sev priekšā.

Mollija pacēla spoguļoto plāksni plīvura iekšpusē.

-    Tev tas izdevās, elsa Rokijs, nespēdams noticēt tam, ko skatīja viņa acis.

No Mollijas pa kreisi tris atlikušie viesi un viņu tulks norūpējušies uzlūkoja ievēlēto prezidentu. Ar viņiem ātri tika galā Sinklērs. Tagad visi sēdēja pie galda, ar stiklai­nām acīm uzlūkojot Sellu, kurš turpināja truli blenzt uz ūdens glāzi sev priekšā. Sinklērs, aizturējis elpu, virzījās tuvāk Sellam, it kā vērotu guļošu tīģeri.

-     Tas iedarbojās, viņš pārsteigumā teica. Es vien­mēr esmu gribējis redzēt Primo hipnotizētu, un tu esi to paveikusi. Paraugies uz viņu izskatās, ka viņam veikta lobotomija!

-Lobo… kas?

-     Nu, zini, it kā viņam būtu amputēts gabaliņš sma­dzeņu. Tu esi to paveikusi!

-    Īstenībā jau viņš to izdarīja sev pats, sacīja Mollija, noņēmusi no galvas smacīgo plīvuru, nikabu un spogu­ļoto aizsargierīci. Un tā bija Rokija spīdošā ideja un Foresta lieliskā amatnieka prasme. Viņa apmierināta no­lūkojās uz Sellu. Bet labāk netērēt laiku. Viņš vēl var atgūties.

Mollija un Rokijs aizspēra prom platformenes, un Rokijs ar prieku norāva lieko degunu un parūku. Sinklērs pameta viņiem maisiņu ar viņu teniskurpēm. Tad viņš ātri iepro­grammēja tulkus, lai tiem būtu, ko pastāstīt ārzemju uz­ņēmējiem, katram skaidri iestāstot, kas noticis pusdienu laikā. Sinklērs tiem sacīja, ka viņš un Primo dodas ilgā atpūtas ceļojumā kalnos. Jaunietis zināja, ka visi atmo­dīsies no transa pēc stundas.

Mollija tuvojās Primo.

-     Es gribu dabūt viņa kristālu, viņa paziņoja, pievil­kusi tuvāk krēslu, uz kā pakāpties.

Primo stāvēja nekustīgs kā vaska statuja. Taču atšķirībā no cilvēka veidotas skulptūras viņš elpoja. Viņš atgādināja zombiju, taču tādu, kurš jebkurā bridi var atmosties un iekost. Mollija uzmanīgi attaisīja platīna ķēdīti, izvilka aiz krekla paslēpto kaklarotu un aplika to ap savu kaklu. Tā tur ļoti labi iederējās. Primo palika nekustīgs.

-    Labi, laiks apturēt pasauli, viņa teica, uzliekot roku uz Rokija pleca. Vai esi gatavs? Zēns pamāja. Tad, kon­centrējoties uz slīpēta kristāla ūdens krūzi, Mollija ātri ieelpoja sevī auksto saplūsmes izjūtu un kā pieredzējusi profesionāle bez pūlēm apturēja laiku. Mirklī visi ap galdu sēdošie, to skaitā Sells, kļuva stingi kā durvju stenderes. Sinklērs pasmaidīja.

-    Visu laiku Primo tā izrīkojās ar citiem. Varu derēt, ka viņš nekad negaidīja, ka tā varētu notikt ar viņu pašu. Cerams, ka varēšu to izdarīt, neatbrīvojot viņu no stin­guma.

Sinklērs pagāza Sellu atpakaļ un paņēma to rokās.

-    Ufff! Viņš jau sver kādu tonnu.

Ar grūtībām Sinklērs sāka vilkt Sellu ārā no ēdamtelpas, no visa spēka koncentrējoties, lai nepārraidītu aukstās sa­plūsmes izjūtu pa savām rokām Sellā. Tas bija ļoti grūti.

-     Kā tev ir, Mollij? Vai domā, ka varēsi to noturēt, līdz tiksim ārā no šejienes?