Mollija Mūna aptur pasauli

Tukšā telpā ar sānu galerijām bija uzklāts milzīgs galds divdesmit astoņām personām. Pie katras vietas bija glāze, minerālūdens pudele sudraba tureklī, kristāla bļodiņa ar ledu un dažas ietītas šokolādes. Sinklērs pavadīja Molliju un Rokiju uz telpas pretējo pusi, kur galda vidū bija novie­totas kartes ar uzrakstiem Šeihs Jalavīts un Šeiha Jalavīta kundze.

Nu labi, Sinklērs klusi teica. Tagad es jūs atstāšu. Sākšu vest iekšā viesus un viņu tulkus. Kad visi būs šeit, ienāks Primo. Mollij, esmu nosēdinājis tevi blakus viņam kreisajā pusē. Sells parasti sāk ar tiem, kas sēž viņam pre­tī, un tad turpina pulksteņa rādītāju kustības virzienā ap galdu, kamēr nonāk līdz galda kaimiņam pa labi. Tad viņš pievērsīsies tev. Vēlu veiksmi, un tiekamies vēlāk!

Mollija apsēdās, kājām trīcot un sirdij strauji sitoties. Uz galda viņai priekšā bija arābu valodā tulkota Sella runa. Mollija paņēma papīra lapu un izlikās, ka lasa.

Sēžot uz spilveniem, ko Sinklērs bija uzlicis uz viņu krēsliem, Mollija un Rokijs izskatījās pietiekami lieli, it īpaši tad, kad otrā pusē Primo Sella vietai apsēdās divi ļoti maza auguma filipīniešu vīrieši. Filipīnieši bija ļoti sa­biedriski. Viņi sajūsmā tērgāja, tinot no papīriņiem šoko­lādes. Viņi stādījās priekšā Mollijai, kura pamāja, pieliecās viņiem tuvāk, paspieda viņu rokas un nomurmināja: Sabah alkheir. Ē, kalla doola beela, cerot, ka tas izklausās pēc arābu izrunas. Tad viņa sāka kārtot plīvuru un cerēja, ka filipīnieši nevēlēsies uzsākt ar viņu sarunu.

Mollija caur spraugu nikabā vēroja, kā piepildās telpa. Ieradās eleganta indiete sarkani oranžā sari kopā ar par­tneri tumšzaļā uzvalkā. Tad apsēdās kāds japāņu pāris. Sieviete bija tērpta dzeltenā, speciāli saburzītā modes di­zainera darinātā tērpā un neparastā, krokotā trijstūra for­mas cepurē. Vietas ieņēma arvien vairāk viesu. Mollija nekad nebija redzējusi tik daudz dažādu ādas krāsas toņu, ne arī tādu apģērba krāsu dažādību.

Mollija sēdēja klusu, noliekusi galvu un izliekoties, ka lasa, taču burti lēkāja acu priekšā, izraisot nelabumu. Viņa centās atbrīvoties meditējot, taču saspringtā situācija bija pārāk traucējoša.

Drīz vietas pie apaļā galda bija ieņēmuši divdesmit pieci uzņēmēji. Telpa zumēja. Ikviens jutās glaimots un izredzēts, ka ir ielūgts pašu ievēlētā prezidenta mājā. Visi cerēja, ka viņu firmas saņems lielus kontraktus no nākamā Amerikas prezidenta un viņi nopelnīs milzumu naudas.

Pēkšņi atskanēja skaļš KLING KLANG, Sinklēram uzsitot ar tējkarotīti pa glāzes malu.

-     Dāmas un kungi! viņš iesaucās, apklusinot sajūs­minātās sarunas. Sveiksim nākamo prezidentu Primo Sella kungu!

Ar skaļiem aplausiem telpā ienāca Primo. Viņš pasmai­dīja, pamāja viesiem un pacēla roku sveicienā.

Primo bija tērpies melnbalti svītrotā uzvalkā, un viņa acis staroja dedzīgā apņēmībā. Viņš izskatījās nevaino­jami rāms un mierīgs, bet Mollijai nepaslīdēja garām al­katība, kas slēpās zem virsējā tēla. Kad Sells ieņēma vietu blakus Mollijai, viņa atkal centās aizgaiņāt bailes.

-     Es sveicu jūs visus, iesāka Sells. Labdien! Bonjour! Hola! Buongiorno! Konnichiwa! Marhaban! Paldies jums, ka esat ceļojuši tūkstošiem jūdžu, lai šodien būtu šeit! Esmu ārkārtīgi pateicīgs. Ir brīnišķīgi redzēt, ka šeit pārstāvētas tik daudzas pasaules tautas, un man kā ievēlētajam pre­zidentam ir prieks apliecināt, ka Amerika sadarbosies ar jūsu uzņēmumiem.

Tulki visapkārt galdam novadīja viņa vārdus viesiem, kuri tos novērtēja atzinīgi un uzmanīgi klausījās Sellu turpinām.

-     Biznesā ir svarīgi, lai jūs varētu iepazīt cilvēkus, ar kuriem sadarbojaties. Ielūkojoties manās acīs, jūs, cerams, redzēsiet, ka esmu cilvēks, kam varat uzticēties.

Nu viņš sāka.

Mollija bija pārsteigta, cik ātri darbojas Sells. Ikviens zālē sēdošais pieklājīgi un paklausīgi pievērsa skatienu viņam.

-Jā, turpināja Sells savā brīnišķīgi nostādītajā, zīdai­najā balsī. Ja jūs ielūkosieties man acīs jūs redzē­siet ka varat man uzticēties pil-nī-bā.

Runājot viņš sāka hipnotizēt visu sabiedribu. Vasks Mollijas un Rokija ausis apslāpēja viņa balss skaņas. Abi sēdēja nekustīgi, no visa spēka koncentrējoties, lai ne­klausītos. Mollija galvā skaļi dziedāja vārdus no dziesmas par žagatu. Nozagt to, auauauuuu, Neļauj viņam iegūt tavu sirdi, Sargi to, ai, auauauuuu, Žagatvīrs, auūūūū,

Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū, Žagatvīrs.

Tagad Mollija juta viņai visapkārt paceļamies saplūsmes izjūtu, kad izcilais hipnozes meistars Primo Sells sistemā­tiski apstrādāja pie galda sēdošos, pakļaujot sev ikvienu. Kā jau bija teicis Sinklērs, Sells sāka ar viesiem sev pretī. Tagad viņš apstrādāja no sevis pa labi sēdošos. Viņš tos sita gar zemi kā ķegļus.

Tuvojās Mollijas brīdis. Viņa centās elpot tā, kā pēc jogas bija mācījis Forests, ieelpa pa vienu nāsi un izelpa pa otru. Taču nebija iespējams nomierināties brīdī, kad sirds spēra kā pārbiedēta truša pakaļķepa. Viņa pacēla galvu tādā leņķī, lai ielūkotos tieši Primo Sella acīs. Pēc dažām sekundēm viņš novērsīs uzmanību no filipīniešiem labajā pusē un pagriezīsies pret viņu.