Mollija Mūna aptur pasauli

Uz mirkli meitene ļāva sev noticēt Forestam. Ja viņa tiešām spētu paveikt to, kas no viņas tiek gaidīts, viņa iz­darītu kaut ko, kas nepavisam nebūtu sīks, patiesībā kaut ko tiešām lielu. Ja vien viņa spētu atklāt Sella paroles un ja izdotos novērst prezidenta zvēresta nodošanu, novērst to, ka viņš kļūtu par pašu varenāko cilvēku pasaulē, tad viņas veikums būtu dižens. Diženāks par diženu.

Peldot gaisā, Mollija jutās mikroskopiska un tajā pašā laikā masīva mulsinoša kombinācija. Taču tas bija labi, jo niecīguma izjūta neļāva lieluma izjūtai likt Mollijai ie­domāties, ka viņa ir kāds ļoti svarīgs pārcilvēks.

-     Kā jūtas ļoti slaveni cilvēki, zinot, ka viņus pazīst tik daudz ļaužu pasaulē? Vai viņi iedomājas, ka ir pārcilvēki? viņa, kādu dienu sēžot uz grīdas un šķirojot derīgos krā­saina stikla gabaliņus no nederīgajiem, jautāja Forestam.

-     Tā domā tie no viņiem, kas ir muļķi, atbildēja Forests. Gudrie saprot: viņiem paveicies, ka ir piedzimuši tādi, kādi ir, talantīgi, un viņiem ir laimējies nokļūt si­tuācijās, kas ļāvušas pacelties virsotnē. Viņi apzinās, ka slava nepadara cilvēku labāku par nevienam nezināmu. Slava ir kā piramīda, kuras virsotnē atrodas patiešām no­zīmīgi cilvēki, mazāk pazīstamie ir pa vidu, un pavisam nepazīstamie apakšā, bet laime ir kā ola. Varētu teikt, ka paši laimīgākie cilvēki ir olas virsotnē, vidēji laimīgie vidusdaļā un nelaimīgie apakšā. Es labāk gribētu atras­ties olas, nevis piramīdas augšdaļā.

-     Bet, neatlaidās Mollija, kāpēc cilvēki uzskata, ka slava ir tik nozīmīga?

-     Varbūt viņi kļūdaini uzskata, ka slava paver ceļu uz laimi.

-     Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas vienmēr lasa par zvaigžņu dzīvi. Viņi par zvaigznēm zina vairāk nekā par saviem kaimiņiem.

-     Tie žurnāli ir pilni ar vistu sūdiem. Es labāk vēlētos kaut ko zināt par mēslu vaboles dzīvi. Pēc kāda laika šo žurnālu lasītāji sāk justies tā, it kā viņu pašu dzīve būtu vistu sūdi. Un nav labi domāt, ka tava dzīve ir vistu sūdi. Tie smird. Es jau nu to zinu.

Mollija palūkojās ārā uz vistu, kas gatavojās dēt olu vienā no Foresta kurpēm.

-     Dzīve ir kā vasaras brīvdienas, Mollij. Tā uzplaiksni vienā īsā zibsnī. Mēs visi sastāvam no zvaigžņu oglekļa molekulām, un tajā zibsnī, kad mēs mirstam, mēs atkal pārvēršamies tajos pašos zvaigžņu putekļos.

-    Tad jau mēs visi varam nebūt zvaigznes, teica Mol­lija. Bet mēs visi sastāvam no zvaigžņu putekļiem.

-     Tu pareizi saprati. Forests aizvēra acis. Atklājot sevī zvaigžņu putekļus, ir jāatrod spēks. Tad arī cilvēks bieži parāda savu diženo pusi.

Mollija apšaubīja to, ka šīs sarunas ar Forestu par dzīves jēgu varētu novest viņu līdz Primo Sella parolēm, taču ne­šķita, ka Forests pasniegtu kādas īpašas mācību stundas telepātijā, par kurām bija runājis Sinklērs.

-    Es jūtu, ka tava enerģija ir laba, Mollij, teica Forests. Tev jāmeklē niecīgais nano…

-     Kas ir Niecīgā Nano? jautāja Mollija, domājot, ka Nano izklausās pēc krunkaina, miljardiem gadu veca cil­vēka.

-    Tas nav cilvēks. Nano nozīmē pats niecīgākais. Ja tu meklēsi pašu niecīgāko sevī, Mollij, tad tu atradīsi savu īsto spēku.

-     Ē… paldies! sacīja Mollija. Es to atcerēšos.

"Dažkārt," viņa nodomāja, "Forests kļūst pavisam dī­vains."

trīsdesmit ceturta nodaļa

Nedaudzās atpūtas dienas tika strauji pārtrauktas. ģ^l Primo Sells bija nospriedis, ka viņa Vašingtonas mītnē tagad ir ieviesta kārtība. Pateicoties jaunajai varai, viņa priekšā pavērās visdažādākās naudas raušanas ie­spējas, un viņš Losandželosā organizēja lielu konferenci ārzemju uzņēmējiem.

Kādu rītu mājās ieradās Sinklērs un izskatījās apjucis. Kad viņš bija nolicis koferi un aiz viņa aizvērušās lifta durvis, viņš sacīja Mollijai un Rokijam: Es teicu Primo, ka man nepieciešams pameditēt ar Forestu, bet viņam tas nepatika.

Sinklēra noskaņojums bija tikpat drūms kā pelēkais laiks ārā. Viņš pastāstīja, ka kļūst grūti vispār atrauties no Primo Sella. Primo gribot, lai Sinklērs pārvācas uz tā villu un būtu atrodams dienu un nakti. Sinklērs nezināja, cik ilgi viņam vēl izdosies tēlot. Viņam arvien grūtāk un grūtāk nācās darīt to, ko lika Primo. Nesen Sinklēra uz­devums bija hipnotizēt amatpersonas un augstu stāvokli ieņemošus cilvēkus, lai novāktu jebkādus šķēršļus Sella ceļā uz panākumiem. Viņam visu laiku bija jāslēpj savas patiesās jūtas, un Sinklērs bija pārliecināts, ka Sells drīz vien saodīs puvuma smaku, un jaunietis zināja, ka tad saņems devu Sella acu skatiena.

Mollijai un Rokijam līdz šim bija atļauts peldēt Sinklēra cilpas baseinā un pastaigāties dārzā, bet tagad savā jau­najā apsēstībā viņš aizliedza tiem vispār iziet no mājas. Sinklērs uztraucās, ka Sells varētu izspiegot māju, agrāk, viņš teica, Sells bieži esot izmantojis spiegus un uzstāja, ka Mollijai un Rokijam jāpaliek slēpnī.

Dažu pēdējo dienu laikā Mollija un Rokijs bija atradu­šies pastāvīgā spriedzē. Mollija visu laiku gaidīja, kad at­sprāgs Sinklēra mājas durvis un iegāzīsies policija, lai viņus arestētu. No šīm domām meitenei naktīs rādījās murgi.