Mollija Mūna aptur pasauli

-      Briesmīgi, sacīja Mollija. Vismaz viņa zaglīgās rokas nav aizstiepušās līdz Lusijas Ļoganas hipnozes grā­matas eksemplāram. Viņas balss aizkrita. Lusija Ļo­gana! Es apsolīju viņai piezvanīt un nu esmu pazudusi jau vairākus mēnešus. Viņa domās, ka esmu mirusi.

Sinklērs sarauca pieri. Un tad Mollijai nācās uzzināt kaut ko šausmīgu. Sinklērs viņai pastāstīja, ka drīz pēc notikuma ar žagatu viņš dzirdējis, ka Primo Sells pa tele­fonu runā ar kādu Lusiju. Pēc sarunas Sinklērs bija izse­kojis zvanam un atklājis, ka numurs atrodas Braiersvilā. Tajā laikā viņš vēl neko nezināja par Lusiju Ļoganu, tāpēc nepievērsa tam uzmanību. Taču pēc dažām dienām, kad hipnotizētā Mollija bija pieminējusi Lusiju, viņš saprata, kas varētu būt šī zvanītāja. Sinklērs nonāca pie nepatī­kama secinājuma. Pēc Mollijas pazušanas Lusija noteikti ir nolēmusi piezvanīt Sellam, lai censtos hipnotizēt viņu pa telefonu. Neaptverot, cik meistarīgs hipnotizētājs no attāluma ir Sells, viņa pati ir tikusi hipnotizēta. Viņa, teica Sinklērs, tagad pati ir ienaidnieka pusē.

Mollija saņēma galvu rokās, cenšoties aptvert baismī­gos jaunumus.

-     Vismaz, viņa teica, vismaz es domāju, ka Lusijai briesmas vairs nedraud. Tā kā viņa tagad ir Sella pusē, tas nozīmē, ka viņa vismaz vairs neiekļūs autokatastrofā.

Molliju satrieca skarbā patiesība, ka Sells izskalojis Lusijas smadzenes. Īstenībā tas ir tik nomācoši. Nabaga Lusija! Viņa zināja par Sellu un ienīda viņu.

Mollija domāja par pēcpusdienu, ko bija pavadījusi, sēžot Lusijas pagrabtelpā un skatoties filmas. Un tā, Sinklēr, vai Lusijai bija taisnība par Deivīnu? Vai viņu no­laupījis Sells?

-    Viņai bija pilnīga taisnība, atbildēja Sinklērs. Sells bija Ņujorkā, un viņam neizdevās meiteni hipnotizēt. Ne­zinu, kāpēc. Lai nu kā, Deivīnai radās aizdomas par Sella nolūkiem, tāpēc viņam nācās to aizvākt. Viņš izmantoja kristālu un apturēja laiku, tā ka neviens nepamanīja mei­tenes nolaupīšanu. Deivīna jau visu gadu uzturas Žagatas muižā. Viņš to tur ļoti skaistos apartamentos kā dziedā­tājputnu krātiņā. Kamēr vien Deivīna tam dzied, tai dod visu, ko viņa vēlas. Viņš to apsargā kā vanags. Viņai nav iespējams piekļūt. Tas ir ļoti savādi.

-     Nabaga Deivīna! Un, kas attiecas uz Lusiju, es to ne­spēju panest. Šodien pludmalē es jutos jauki, nebija ne­kāda uztraukuma. Tagad tas atkal pilda mani.

-     Mollij, es droši vien saprotu, kā tu jūties, teica Sin­klērs, bet tev jāpaceļas pāri savām jūtām. Tas jādara mums visiem, jo tagad pats svarīgākais ir neļaut Sellam dot prezidenta zvērestu. Lai to izdarītu, mums jāsagrauj viņa spēka piramīda. Tev būs darbiņš, Mollij! Tev jāpaveic kas tāds, ko es nekad neesmu spējis. Tev jāizdibina, kā atklāt Primo paroles.

-     Bet kā lai es atrodu paroles? Tās taču ir viņa galvā! nesaprata Mollija.

-    Mollij, tev ir ārkārtējs hipnotizētājas talants. Domāju, ka tev piemīt instinkts gluži kā zušiem. Šis instinkts, Mollij, var tev parādīt, kā izdabūt paroles no Primo.

-     Es neiešu viņam ne tuvumā! satracināta iesaucās Mollija.

-    Tev nav viņam jātuvojas, teica Sinklērs. Tas cilvēks, ar kuru gribēju tevi iepazīstināt, ir draugs, kurš iemācīs tev, kā iekļūt Sella galvā, nemaz neatrodoties viņam bla­kus.

Mollija satraukta paskatījās. Vai Sinklērs pavisam zau­dējis prātu?

-     Esmu centusies pietiekami daudz, viņa paziņoja. Skaties, kas notika ar Lusiju! Es jau teicu tev, Sinklēr, ka neesmu burve.

-    Tu esi pārāk satraukusies, sacīja Rokijs.

-     Ir pienācis laiks, teica Sinklērs, lai tu iepazītos ar Forestu [5] .

-    Mežu? Ko tad tas nozīmē? Pastaigu zem kokiem?

-     Nē! Sinklērs iesmējās. Forests ir mans jogas me­ditācijas skolotājs.

trīsdesmit trešā nodaļa

Sinklērs piegāja pie loga un iesvilpās. Pēc dažām minū tēm telpā ienāca garš, ļoti tievs vīrs ar bizītēs sapī­tiem sirmiem matiem, kas nokarājās viņam līdz gurniem, un biezās acenēs. Viņš bija tērpies vaļīgās, baltās flaneļa biksēs un vējjakā ar rāvējslēdzēja aizdari, kājās bija kapzeķes un iešļūcenes.

Čau, prieks jūs abus redzēt, Mollij un Rokij! Esmu daudz pārjums dzirdējis.

Kā izrādījās, Forests jau desmit gadus bija jogas me­ditācijas skolotājs. Pirms tam viņš bija apceļojis pasauli. Trīs gadus viņš bija mitinājies kā vientuļnieks kādā alā Francijā, apcerējis dzīves jēgu, pārticis vienīgi no rieks­tiem un ogām, kukaiņiem un zupas konserviem. Pēc tam viņš bija ceļojis Amazones džungļu dzīlēs kopā ar mūku grupiņu, kuriem ticība neļāva griezt matus. Viņš bija uz­turējies pie salā rūdītu inuītu [6] cilts un iemācījies būvēt iglu [7] . vienpadsmit mēnešus viņš bija pavadījis kokā uz­celtā būdā Šrilankā, ar autostopiem ceļojis pa Indiju un kamieļu karavānā šķērsojis Kalahari tuksnesi.