Mollija Mūna aptur pasauli

Tagad Forests bija apmeties Losandželosā, kur skai­tījās Sinklēra personiskais jogas skolotājs. Viņa mazais dzīvoklītis atradās apakšstāvā. Forestam bija pagalmiņš, kur viņš audzēja vistas, un stikla pūšanas darbnīca. Visas skaistās spoguļstikla skulptūras, kas atradās uz kafijas galda, bija viņa roku darbs. Mollija pie sevis nodomāja, ka Sinklērs viņu hipnotizējis, lai tas paliktu uz vietas.

-    Kas ir jogas meditācija? meitene jautāja, kad Forests sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas.

-       Tas ir tā, iesāka Forests dziļā balsī, kas Mollijai at­gādināja krāčainas kalnu upes dārdoņu. Jogas meditā­cija liek ķermenim justies labi, lai varētu noskaņoties un uztvert Visuma pozitīvās vibrācijas.

Forests pēkšņi atgūlās uz muguras un pielieca kājas pie galvas, saāķējot tās ap kaklu. Galva rēgojās starp kāju lieliem, un rokas gulēja uz grīdas vietā, kur vajadzētu at­rasties kājām. Viņš izskatījās kā mezglā sasiets cilvēks.

-      Mmmmmm, cik ērti! viņš nopūtās, aizvēris acis. Tagad es koncentrējos uz neko, un, jo vairāk es redzu neko, jo vairāk mani piepilda gaisma no nekā, līdz es…

Mollija un Rokijs gaidīja.

-     Līdz tu ko? jautāja Mollija.

-    Šķiet, ka viņš ir aizgājis, pačukstēja Rokijs.

-    Viņš meditē, teica Sinklērs.

-     Cik ilgi viņš tā paliks? jautāja Mollija.

-      Stundu. Vai dienu. Es gribētu, kaut tā spētu, bet es to nevaru. Dažkārt Forests galvā pārvar lielus attālumus. To sauc par transcendentālo meditāciju. Viņš var doties ceļojumā, lai apmeklētu draugus Indijā, un, ja patlaban meditē ari tie, viņiem notiek transcendentālā tikšanās.

-     Izklausās kā labs attaisnojums īsam, nē, ilgam snau­dienam, ironizēja Mollija.

Sinklērs viņu ignorēja.

-     Dažkārt, turpināja Sinklērs, Forests koncentrē savu prātu tā, ka var staigāt pa uguni.

-    Vai ūdeni? jautāja Mollija.

-     Vai gaisu? minēja Rokijs. Sinklērs nepievērsa uz­manību viņu ciniskajām piezīmēm.

-     Es ceru, viņš turpināja, ka Forests palīdzēs jums koncentrēt domas un atslābināties. Tā varētu nokļūt vis­labākajā iespējamajā stāvoklī, lai spētu ceļot pa kosmis­kajiem gaisa strāvojumiem un telepātiski izvilkt Primo paroles.

-     Vai tu runā nopietni? noprasīja Mollija, it kā Sin­klērs tikko būtu licis viņai izplest rokas un lidot. Viņa bija dzirdējusi par Kalifornijas jaunās paaudzes spirituālismu, un, cik viņa saprata, tas bija galīgs sviests.

-     Neesi tik negatīvi noskaņota, teica Sinklērs. Fo­rests savedīs tevi kopā ar tavu instinktu. Pagaidi tikai. Tu būsi pārsteigta pati par sevi.

Sinklērs novērsās no Mollijas un Rokija, lai vērotu mez­glā sasieto vīrieti uz grīdas. Forestam paspruka pīkstošs pirdiens. Rokijs un Mollija ar pūlēm apslāpēja smieklu lēkmi.

-     Nezinu, kā ar manis savešanu kopā ar manu instink­tu, Mollija klusi noteica, bet bez viņa iekšējās smakas [8] mēs laikam neiztiksim.

Dažas nākamās dienas valdīja miers un klusums. Sin­klērs devās uz Vašingtonu Amerikas austrumkrastā, kur Primo organizēja savu jauno valdības padomnieku ko­mandu. Bija ļoti svarīgi, lai jaunietis turpinātu izlikties par Primo uzticamo dēlu un labo roku, tāpēc viņam bija jāiet talkā tad, kad viņu sauca. Taču arī Sinklēra paša plā­nos ietilpa atrasties tuvāk Primo, jo vajadzēja zināt par tā darbībām.

Ciktāl Mollija saprata, tad Holivudas pakalnu mājā Forests nemācīja viņai neko tādu, kas varētu palīdzēt izvilkt paroles no Sella prāta. Tomēr meitenei patika pavadīt ar viņu laiku.

Blakus Foresta dzīvoklītim bija skaists, ziedu pilns dārzs. Tas bija kā krāsu kaleidoskops ar mozaīku zem kājām un zaļumu pilniem režģiem gar sienām. Jogas skolotājs iepa­zīstināja Molliju un Rokiju ar savām vistām un uzcienāja bērnus ar mājās dētu olu. Viņš tiem ierādīja, kā pūst stik­lu. Forests pielika aukstu stikla masas pikuci garas metāla caurules galā, uzkarsēja to uz spēcīgas liesmas un uz­manīgi pūta caurulē, līdz karstā stikla masa uzpūtās par burbuli. Forests viņiem mācīja ari meditēt.

Rokijs centās koncentrēties, taču secināja, ka plastma­sas lidojošā šķīvīša mešana Petulai viņam sagādā daudz vairāk prieka nekā sēdēšana ar aizvērtām acīm blakus Forestam. Toties Mollija atklāja, ka tas ļoti nomierina. Viņa vienmēr bija spējusi atslēgt domas un lidot izplatījumā, tāpēc tas viņai padevās ļoti labi.

Kamēr Mollijas domas pacēlās augšup kā mākonis, pa­šūpojās virs Holivudas uzraksta un kāpa tālāk debesīs, līdz Sinklēra māja jau bija pārāk maza, lai to saskatītu, un beigās zem viņas izzuda arī Losandželosa, Mollija domāja par to, cik niecīga ir viņa pati. Losandželosā dzīvo astoņi ar pusi miljoni cilvēku un viņa ir tikai viens cilvēks no šī milzīgā iedzīvotāju skaita. Paceļoties vēl augstāk iedomā­tajā izplatījumā un aptverot sešus miljardus cilvēku visā pasaulē, Mollija jutās vēl sīkāka.