Mollija Mūna aptur pasauli

Sinklērs parādīja bērniem savu kinozāli, kur noskatī­ties jaunākās filmas, datoru telpu un fotolaboratoriju. Pie stiepļu režģiem pieknaģētas svaigi attīstītas fotogrāfijas rādīja Sinklēra nesen fotografētas ainas. Tur redzama Mol­lija un Rokijs airu laivā, starp viņiem iespiedusies Petula. Rokijs spēlē ģitāru. Mollija, pielikusi pie auss gliemežnīcu, ieklausās jūras šalkās. Tur bija arī dažas fotogrāfijas ar Petulu. Viņu skūpstīja Glorija Hīlhārta.

-             Es pavisam aizmirsu! iesaucās Sinklērs. Kamēr jūs bijāt, ēēē… prom, Petula piedalījās filmā. Tās režisors bija Džino Puči. Redziet, šajā attēlā ir viņš. Viņš ir tas itā­lietis.

-     Petula piedalījās filmā? Mollija blenza fotogrāfijā.

-    Kā tad tā?

-             Džino viņu sastapa Akadēmijas balvu ceremonijā. Acīmredzami arī Glorija Hīlhārta, teica Sinklērs.

-           Ak jā, piekrita Mollija. Es nu satiku viņu dāmu tualetē.

-             Glorija Petulu dievināja, tāpat arī Džino. Viņš izse­koja Petulu. Trinklberijas kundze viņam atļāva to izno­māt. Filmu sauc Pērkondārdi, un to sāks rādīt pēc desmit dienām.

-           Kolosāli! Vai mēs varēsim tikt uz pirmizrādi? jautāja Rokijs.

-            Tas nav iedomājams. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka jūs piesaistāt sev uzmanību.

-            Kas par labu mopsenīti! Mollija staroja. Viņa izjuta patiesu lepnumu. Petula, tu esi zvaigzne! Un tik gudra, ja jau pati spēji to noorganizēt.

-     Viņa saņēma arī sulīgu honorāru, teica Sinklērs.

-    Viņa varēs dabūt filejas steiku, kad vien vēlēsies. Mollija īpaši spēcīgi apkampa Petulu. Petula brīnījās,

ko gan nozīmē visa šī jezga. Tad Mollija pamanīja kristāla attēlu.

-     Kur ir mans dimants? viņa jautāja.

-            Man nācās to atdot Primo, teica Sinklērs. Viņš lika to noņemt pēc tam, kad tu būsi mirusi.

-    Lieliski, izdvesa Mollija.

-            Man joprojām ir pašam savs, sacīja Sinklērs. Tu to vari aizņemties, ja ievajagas.

-            Paldies! Mollija bija satracināta un aizkaitināta par to, ka Primo Sellam ir gan viņas dimants, gan vēl pašam savs.

-             Klausies, Sinklērs uzmundrināja viņu, ja vien mums izdosies dabūt Primo savā varā, es varēšu viņam atņemt visus kristālus, un tad tu varēsi dabūt divus vai trīs.

-    Cik tad viņam to pavisam ir?

-            Astoņpadsmit, ieskaitot tavējo. Tie visi iegūti no ci­tiem hipnotizētājiem. Viņš sēž tiem virsū kā veca žagata.

-           Astoņpadsmit! Tad jau viņš nemaz nepamanīs manējā trūkumu, ja tu to nočiepsi, vai ne?

-           Tici man, Mollij, es nevaru atdabūt kristālu. Man ļoti žēl. Tev atliek vienīgi nogaidīt.

-            Es vēlētos uzzināt, teica Rokijs, aplūkojot fotogrā­fiju, kā tas nāk, ka tik daudziem hipnotizētājiem ir bijis pa vienam no tiem? Es domāju: kā viņi visi zināja, kādu spēku dod kristāls? Mollija to nezināja. Viņa dimanta spē­ku atklāja nejauši.

-            Īstenība, teica Sinklērs, ir ļoti noslēpumaina. Ne­domāju, ka arī pārējie hipnotizētāji būtu zinājuši, ka vi­ņiem vajadzīgi kristāli. Šķiet, ka kristāli paši atrod savus īpašniekus. It kā tiem būtu savs prāts. Protams, tiem tā nav, bet man liekas, ka tie magnētiski, gandrīz vai fiziski tiek pievilkti hipnotizētājiem.

-    Vai tad tie kustas paši? Mollija šausmās jautāja.

-            Nē. Taču šķiet, ka tie izraisa cilvēkos tieksmi tos pār­vietot. Tie spēj manipulēt ar cilvēkiem, lai viņi tos noliek tuvāk un tuvāk tai vietai, kur tie vēlas atrasties.

-    Un kur tā ir?

-    Pie hipnotizētājiem.

-    Bet kāpēc?

-           Varbūt tāpēc, lai varētu tikt izmantoti savam īstajam mērķim. Es nezinu. Tas ir pilnīgs noslēpums. Tiem piemīt māju instinkts kā baložiem.

-    Baložiem?

-           Nu, ne gluži kā baložiem, jo baloži tiek apmācīti. Drī­zāk kā zušiem.

-    Un ko tad dara zuši?

-     Ik gadus zuši izpeld no Eiropas upēm, dodas pāri At­lantijas okeānam uz Sargasu jūru, kur tie vairojas. Tad zušu kāpuri atgriežas Eiropas jūrās, kur pārvēršas par zušu mazuļiem un peld augšup tieši pa tām pašām upēm, no kurām nākuši viņu vecāki, kaut arī viņi vecākus nekad nav redzējuši. Aptuveni pēc desmit gadiem, kad mazuļi pieauguši par lieliem zušiem, instinkts liek viņiem peldēt uz Sargasu jūru, lai vairotos. Neviens zušu mazuļiem nav stāstījis, ko darījuši viņu vecāki. Viņi vienkārši zina, ka tā jādara. Protams, šie kristāli nav dzīvi, bet šķiet, ka tiem piemīt kāds iekšējs instinkts gluži kā dzīvniekiem. Biju domājis, ka šo noslēpumu varētu izskaidrot zinātnieki. Esmu dažus no viņiem hipnotizējis. Zinātniekus, kas pēta magnētismu un senus klintāju veidojumus, atoma uzbūvi un izturēšanos, kā arī kvantu fiziku. Neviens nav spējis izdibināt saistību starp šiem kristāliem, hipnotizētājiem un pasaules apturēšanu.

-     Tātad Primo ir kristālu kolekcija, secināja Rokijs. Līdzīga hipnozes grāmatu kolekcijai.

-    Tieši tā.