Mollija Mūna aptur pasauli

-    Tu runā tā, it kā vēlēšanu diena būtu jau notikusi, ievēroja Rokijs. Sinklērs pagrozījās krēslā un lūkojās uz savām kājām.

-    Ir jau arī.

-     Ir jau arī?! Mollija iekliedzās tik skaļi, ka Petula ierējās. Un kas notika? Vai viņš uzvarēja?

Sinklērs vairījās skatīties viņai acīs. Viņš nometa pie Mollijas kājām laikrakstu.

Primo Sells uzvar prezidenta vēlēšanās skanēja virs­raksts.

-     Tā bija nepārprotama uzvara, murmināja Sinklērs. Vēlēšanas vienmēr notiek novembra pirmajā otrdienā. Tas bija vakar. Otrajā novembrī. Tā ir šīrīta avīze.

Kādu bridi valdīja klusums. Tad Mollijas smadzenes beidzot spēja iekustināt mēli.

-    Vai tu esi traks, Sinklēr? Kāpēc tu gaidīji tik ilgi un tad modināji mūs? Mēs būtu varējuši izjaukt viņa kampaņu,

* celi (angļu vai.) šūna, šūniņa

mēs būtu varējuši censties uzzināt viņa paroles, mēs būtu varējuši kaut ko darīt, bet tā vietā tu atstāji mūs šeit. Vai tad tu esi tik stulbs? Mollija aprāvās. Piedod, Sinklēr! Man tikai šķiet, ka tu esi gaidījis pārāk, pārāk ilgi, lai mūs modinātu.

-     Es nevarēju riskēt. Vecais domāja, ka jūs esat miruši, un tieši tāpēc jūs bijāt drošībā, teica Sinklērs. Bet šo­dien… pēc viņa uzvaras… Sinklēra balss trīcēja. Man bija neprātīga cerība, ka viņš neuzvarēs. Bet viņš, pro­tams, uzvarēja. Tagad viņš ir pats bīstamākais cilvēks uz šīs planētas.

Mollija domāja par Sellu kā par milzīgu, gļotainu ra­dījumu, kura slidenie taustekļi iesniedzas visās pasaules valstīs.

-    Kāpēc viņš vēlas būt tik varens? meitene jautāja.

-     Jo viņš ir vājprātīgs, atbildēja Sinklērs. Es ne­zinu.

Mollijai pēkšņi kļuva Sinklēra žēl. Viņam noteikti nā­cās ļoti grūti nodot tēvu. Tāpat viņa domāja, ka Sinklērs noteikti ir ļoti labs cilvēks. Galu galā, kad Primo Sells pa­cēlās virsotnē, viņš ņēma līdzi arī Sinklēru, bet Sinklērs nevēlējās piedalīties šajā spēlē. Viņš vairāk domāja par citiem, nevis par sevi.

-    Ak, kā es vēlētos, kaut tas nebūtu noticis! vaimanāja Mollija. Tas nav godīgi. Visi Sella plāni gatavi īstenoties. Toties mums viss ir jāizgāž notekā. Tad, iedomājusies par žagatas moku kambari, viņa vēlējās, kaut nebūtu lie­tojusi šo vārdu.

-     Vēl viņš īsti nav prezidents, Sinklērs jau cerīgāk teica. Mollija un Rokijs neizpratnē skatījās viņā.

Sinklērs paskaidroja.

-      Vēl ir neliela cerība. Pašlaik Primo ir tikai ievēlētais prezidents. Viņam pirms varas pārņemšanas vēl ir daži mē­neši laika, lai sagatavotu savus padomniekus un sastādītu valdību. Tā notiek vienmēr. Viņš vēl nav īsts prezidents, kamēr desmitajā janvārī nenodos zvērestu. Mums vēl ir laiks izsist viņu no sliedēm.

-     Tagad ap Sellu noteikti ir divas vai trīs reizes vairāk apsargu, domīgi novilka Rokijs.

-     Bet es esmu viņa dēls un viņš man uzticas, atteica Sinklērs. Vismaz pagaidām. Un viņš nezina, ka tu esi dzīva, Mollij, tā ka mums piedurknē ir savs dūzis.

Mollija sāka domāt, ka Sinklērs ir tikpat traks kā Primo Sells. Fakts, ka ļaunais hipnotizētājs kļūs par Savienoto Valstu prezidentu viņas prātam bija pārāk neaptverams. Kā viņa, bērns, vispār varēja tur līdzēt?

-    Es nespēju tev palīdzēt, Sinklēr. Paskaties, kas notika, kad es to mēģināju iepriekšējo reizi! Es neesmu burvju līdzeklis pret visu.

-    Tu maldies, teica Sinklērs. Ir neliels cerību stariņš. Bet tagad es nevēlos par to runāt. Viņš pielēca kājās, gri­bēdams mainīt tēmu. Es tev par to pastāstīšu mašīnā. Ērls pasniedza viņam beisbola cepuri, saulesbrilles un at­slēgas. Un tu, protams, vēlēsies uzzināt, kā iet tavējiem Malibu.

-    Uz kurieni mēs braucam? vaicāja Mollija.

-     Atpakaļ uz Holivudu. Tur ir kāds īpašs cilvēks, ko tev vajadzētu satikt.

trīsdesmit pirmā nodaļa

Ala klintī aiz būdas bija interesanta. Sinklērs Sells un Ērls pa šauru taciņu ieveda Molliju, Petulu un Rokiju plašā grotā, kur valdīja zaļgana gaisma. Ūdens iekšpusē bija trīs metrus dziļš un tik dzidrs, ka varēja saskatīt smil­šaino dibenu.

No mitrajiem, aļģu klātajiem griestiem nokarājās stalaktīti. Alas tālākajā galā bija betona siena un tajā lifta tērauda durvis. Pēc dažām minūtēm visi strauji šāvās aug­šup klintī. Augšā viņus pārsteidza ar krēmkrāsas zamšu klāta siena un mirdzoši pulētas stikla durvis. Sinklērs no­spieda pogu sienā. Durvis atslīdēja vaļā, un viņi stāvēja ārā pie betona bunkura, kurā atradās lifts. Tas bija no­maskēts kā masīvs klintsakmens.

Klintij blakus bija novietots Sinklēra Aston Martin. Skats no klints šķita iespaidīgs.

-     Tur pāri ir Havaju salas, norādīja Sinklērs. Varbūt, kad viss būs beidzies, mēs varētu piespiest Primo aizdot jums savu privāto lidmašīnu.

-    Vai mēs esam mācījušies lidot ar lidmašīnām? jau­tāja Mollija, berzējot degunu un cenšoties atsaukt atmiņā mācību stundas.

-     Nē, iesmējās Sinklērs. Tai ir pilots.

Petula uzrēja, lai Sinklērs atver automašīnas durvis. Klints augšā pūta spēcīgs vējš, un vēsums līda viņas kažokā.

Visi iekāpa mašīnā. Sinklērs iedarbināja astoņu. Tā motors skanēja kā lauvas murrāšana. Drīz jau viņi pa līkumotu, klints sienu ieskautu ceļu brauca tālāk uz virsotni. Priekšā pavērās šoseja.