Mollija Mūna aptur pasauli

-     Tieši tā. Lai nu kā, tu paģībi, sastingi, un Rokijs, pro­tams, sastinga kopā ar tevi, skaidroja Sinklērs. Kad tu atslēdzies, laiks neatsāka ritēt, jo es turēju to ciet. Tad es jūs nekavējoties atbrīvoju un mēs ar Ērlu viņš norādīja uz miesassargu aiznesām jūs prom. Mēs devāmies tieši šurp, uz šo būdu.

-    Vai tu nebaidījies, ka Sells tevi pieķers?

-      Mazliet. Bet viņš domāja, ka es tur visu novācu. Ar šļūteni aizskaloju asinis notekās un tieku vaļā no lī­ķiem. Pēkšņi izskatījās, ka viņam kļuvis slikti. Man ne­kad nebija jātīra žagatas kamera. Primo hipnotizēja citus, lai tie paveiktu šo darbu. Sinklērs apsēdās koka krēslā un pieklusināja balsi. Protams, viņš tur ir nogalinājis arī citus. Nezinu, cik.

-    Vai viņš nogalina ikvienu, kas viņu apdraud? jautāja Rokijs.

-     Nē, atbildēja Sinklērs. Vairums vienkārši pazūd. Primo aizslauka prom viņu personību, lai viņi nekad vairs nezinātu, kas viņi ir. Viņš pārvērš tos pazudušās dvēselēs, kas dzird galvā skanam balsis. Tad viņš tos noslēpj no­maļās vietās.

-    Izmet kā atkritumus.

-Jā. Neviens nekad vairs neuzzina, kas viņi ir, vismazāk jau viņi paši.

Sinklērs nemierīgi sagrozījās krēslā, jo šī saruna viņam acīmredzot nepatika. Taču Mollijai bija pārāk daudz jau­tājumu, lai atstātu viņu mierā.

-    Vai tu nekad neesi mēģinājis viņus paglābt?

-     Esmu gan, bet Primo nekad nav ļāvis man piedalīties apziņas izdzēšanā, tāpēc palīdzēt bija grūti. Es nezinu, no cik cilvēkiem viņš tā ir atbrīvojies. Ja runājam godīgi, tad bija daži, kuriem es būtu varējis palīdzēt, taču es bai­dījos. Es ienīstu sevi par to. Redzat, es neesmu varonis. Esmu vājš.

-    Tu izglābi mūs, teica Mollija. Tas bija drosmīgi. Bet kāpēc tu negāji uz policiju?

-     Mollij, Losandželosas policiju kontrolē Primo. Prak­tiski visa Amerikas policija ir viņa varā. Tev nav ne jaus­mas, cik varens viņš ir. Tas pats ir arī ar avīzēm. Vairums izdevēju ir zem viņa papēža. Ja es dotos pie žurnālistiem un viņiem visu izstāstītu, tad, tiklīdz viņi mēģinātu to no­drukāt, Primo panāktu avīzes bankrotu. Un tad viņš ķer­tos pie manis.

-    Vai tu nevarētu noņemt hipnozi kādiem no viņa upu­riem? ierosināja Rokijs. Tu taču ari spēj apturēt pasa­uli. Mēs zinām, ka Sells padara hipnozi neatgriezenisku, apturot laiku. Tu varētu vēlreiz to apturēt un noņemt viņiem hipnozi.

-     Izklausās jau vienkārši, teica Sinklērs. Tikai jūs nezināt, ka Primo izmanto speciālas paroles. Tās arī no­stiprina viņa hipnozi pilnībā.

-    Paroles? jautāja Mollija.

-     Jā. Tās arī ir īstās atslēgas. Nezinot šīs paroles, nav iespējams atbrīvot viņa upurus. Es nezinu Primo paroles.

-            Un kāpēc tu beidzot mūs atmodināji? vaicaja Mollija.

-            Man vajadzīga jūsu palīdzība. Žagatas kamerā pēc tam ir noticis vēl kaut kas. Primo ir kļuvis vēl bīstamāks. Laika nav palicis daudz.

-    Tas ir sakarā ar to V dienu, vai ne? jautāja Rokijs.

-    Tā droši vien tuvojas. -Jā-

-    Ko tas nozīmē? jautāja Mollija.

-    Vai tad jūs nezināt?

-    Nē, abi vienā balsī atbildēja.

-            V diena, teica Sinklērs, ir vēlēšanu diena. Sinklērs lūkojās uz neizpratnes pilnajām Mollijas un Rokija sejām.

-    Primo ir iecerējis kļūt par nākamo Savienoto Valstu pre­zidentu.

-     Bet tas taču nav iespējams, Mollija neticīgi bilda.

-     Lai kļūtu par prezidentu, ir nepieciešams simtiem at­balstītāju, ir jāpārstāv vesela politiskā partija un gadiem jāsēž Kongresā kā politiķim.

-           Tas nav tiesa. Par prezidentu var kļūt ikviens, skaid­roja Sinklērs, ja vien šis cilvēks ir dzimis Amerikā un viņam nav sodāmības. Tagad ir trešais novembris, bet Pri­mo sāka savu kampaņu jūnijā tiešām vēlu, bet tajā vi­ņam veicas spīdoši.

Sinklērs turpināja viņiem stāstīt par vasaras kampaņu Sellu par prezidentu. Sells tajā bija iesūknējis miljoniem do­lāru, uzstādamies kā neatkarīgais kandidāts; tas nozīmē, ka viņš nepieder nevienai politiskajai partijai. Kampaņa bija izvērsusies pa visu Ameriku, un tā bija ļoti intensīva un izšķērdīga, tāpēc nebija iespējams, ka par Sellu kāds valsts pilsonis nebūtu dzirdējis. Plakāti ar uzrakstu Sellu par prezidentu bija piestiprināti pie tūkstošiem sienu. Kar­sta gaisa baloni ar uzrakstu Sellu par prezidentu lidinājās virs pilsētām. Viņš bija apmeklējis visus štatus un īrējis stadionus, kur publikas priekšā ar runām bija uzstājušās daudzas no iecienītākajām slavenībām. Sella hipnotizētās zvaigznes bija runājušas par to, cik daudz labāka dzīve visus gaida tad, kad Sells būs kļuvis par prezidentu, un kāpēc tās balso tieši par Sellu. Katrā pasākumā Sells teica runu, viņa seja tika filmēta un parādīta uz ekrāniem, kur tā slējās desmitiem metru augstumā. Un, protams, Sells hipnotizēja ikvienu, kurš lūkojās ekrānā.

Sella kampaņas greznums un spēks bija pilnībā aizēno­juši Gandolli un visu pārējo kandidātu kampaņas.

Cilvēku vēlme redzēt prezidenta postenī Sellu bija iz­platījusies kā ārkārtīgi lipīga slimība. Amerikas dvēseles un Amerikas šūniņas, mums vajag Amerikas Sellu*, tāds bija viņu sauklis.