Mollija Mūna aptur pasauli

Sells nopūtās. Un Deivīna turpināja dziedāt sudrabotajā gaismā.

trīsdesmitā nodala

Gaisma bija balta kā paradīzē.

Mollija atvēra acis un, palūkojusies apkārt, bija sa­triekta. Viņa atradās pilnīgi atšķirīgā vietā no tās, kur bija piesaistīta vēl pirms dažiem mirkļiem. Un viņa uzreiz sa­prata, ka jūtas pilnīgi citādi.

Mollija nejutās ne nogurusi, ne sastingusi, ne izmisusi, ne gatava mirt. Viņa jutās atpūtusies, sasilusi un mierīga, it kā visi dzīves uztraukumi un nepatikšanas būtu palikuši tālu aiz muguras. Viņa jutās kā paradīzē. Kājas bija basas un sausas.

Meitene vairs nebija piesaitēta dzelzs solam ar slep­kavīgo žagatu nepilna metra attālumā no viņas. Tā vietā viņa sēdēja senlaicīgā krēslā sausā koka būdā, caur kuru pūta saules sasildīta rāma vēsma. Ārā bija redzams aplupis balts sols. Aiz tā mols un okeāna zilgme.

Rokijs sēdēja krēslā viņai blakus un arī lūkojās okeānā. Kādu mirkli abi nekustējās, klausoties, kā tālumā skalojas sīki vilnīši un atskan kaiju kliedzieni.

Rokij, Mollija teica. Mēs esam miruši. Mēs esam paradīzē.

Viņa palūkojās apkārt baltajā telpā. Tur bija divas gul­tas, uz katras pāris palagu, sega un spilvens. Labajā pusē bija neliela virtuvīte, bet kreisajā durvis uz mazu vannasistabu. Pie sienas karājās ģitāra.

-     Es neatceros, ka putns būtu mums trāpījis, teica Rokijs. Vai tad mēs neatcerētos to sekundes daļiņu, kad tas mums iecirta? Sāpju mirkli.

-     Varbūt mēs jau bijām miruši pirms tam, kad sāpju impulss nokļuva līdz smadzenēm.

Mollija uzlūkoja divus krēslus pie pretējās sienas. Uz tiem bija daži apģērba gabali. Izbalējušas, saplēstas drē­bes. Zem viena krēsla bija Mollijas tenisčības. Tagad tās izskatījās citādas nonēsātas. Un viņas T krekls bija ie­plēsts. Mollija piecēlās un ar nereālu sajūtu, it kā staigātu pa gaisu, gāja un paņēma savus džinsus. Tie bija nogriezti līdz celim, un gali pavisam spuraini. Vai paradīzē tiek glabātas drēbes, kurās cilvēki mirst?

-    Paskat, Mollij, tu esi tik brūna! brīnījās Rokijs. Ska­ties, kādā krāsā ir tavas kājas!

Mollija paskatījās. Viņas kājas vairs nelīdzinājās malta­jai gaļai tās klāja zeltaini brūns iedegums.

Arī Rokijs pētīja savas kājas. Tik tumšādains es vēl nekad neesmu bijis.

-     Mēs noteikti esam mir… Mollijai nācās grūti iz­runāt šo vārdu, .. .jau ilgāku laiku. Viņa pacēla Rokija kreklu. Uz tā nekas neliecināja par nāvi vai asinīm. Tagad tas bija bāli oranžs un tā piedurknes nogrieztas.

Rokijs piegāja pie būdas atvērtajām durvīm. Ārpusē bija čīkstošs koka balkons ar margām. Pakāpieni veda lejup uz saules izbalināto molu. Kādus piecus metrus tālāk tas beidzās. Vēl tālāk nebija nekā cita, kā vien jūra, kur bal­tās viļņu galotnes atgādināja olu iesaiņojuma kartonu, un plašs apvārsnis ar sauli debesīs. Mollija pievienojās Rokijam un no balkona pacēla lielu perlamutra gliemežnīcu.

-    Tas viss izskatās tik pazīstams, viņa teica. Meitene aplaizīja lūpas un ieelpoja sāļo gaisu.

-    Šķiet, ka mēs te jau esam bijuši, piekrita Rokijs. Šajā brīdi no būdas stūra parādījās Petula.

-    Ak, Petula! Mollija nometās ceļos un piekļāva Petulu sev cieši klāt, paslēpjot seju suņa kažokā. Vēl pirms kāda brīža viņa bija domājusi, ka Petulu neieraudzīs vairs ne­kad. Petula paluncināja asti un draudzīgi nolaizīja Mollijai seju.

-    Tad jau laikam arī Petula ir mirusi, Mollija aprāvās.

-     Bet, pagaidi, es nebūt nejūtos mirusi. Man tikai liekas, ka mēs te esam pavadījuši…

-    Veselu mūžību, nobeidza Rokijs.

-    Jo es pazīstu to molu. Es precīzi zinu, kur no tā var nirt, sacīja Mollija, saraukusi pieri.

-     Un to gliemežnīcu, kas tev rokā, turpināja Rokijs,

-     man šķiet, ka es to atradu, bet neatceros, kā. Rokijs un Mollija palūkojās viens otrā.

Izrādījās, ka viņu būda atrodas stāvas klints pakājē. Klintī bija ala, bet nevarēja saskatīt nevienu vietu, kur varētu iziet uz pārējo zemi. Klints siena turpinājās vai­rāku jūdžu tālumā. Viņi varētu būt jebkur pasaulē, domāja Mollija. Nebija nekā tāda, kas liecinātu, kur tieši viņi ir, izņemot to, ka klimats bija maigs.

-     Mēs te esam jau veselu mūžību, paši to neapzino­ties, teica Mollija. Liekas, ka kaut kāds laika viesuļvirpulis ir pacēlis mūs gaisā un atnesis šurp.

-     Es domāju, bilda Rokijs, ka esam bijuši hipnoti­zēti.

Virs viņiem spalgi ieķērcās kaija. Tajā pašā brīdī no bū­das puses atskanēja soļi. Pagriezušies Mollija un Rokijs ieraudzīja tuvojamies gaišmatainu vīrieti zilā treniņtērpā. Viņam rokās bija divas pilnas glāzes. Tas bija Sinklērs Sells.

-    Qube tev, viņš teica Rokijam. Un tev, Mollij, granātābolu sulas koncentrāts ar ledu.

Mollija jutās tā, it kā viņas izjūtas grieztos veļas ma­šīnā. Sākumā viņa bija domājusi, ka ir mirusi, tad izjutusi atvieglojumu, ka nav, tad viņu bija pārņēmis pārsteigums, un nu viņa bija pārbijusies. Šis cilvēks vēlas viņas nāvi. Viņš noteikti atnācis Molliju nogalināt. Viņa kāpās atpa­kaļ, apsverot, vai izdotos glābties, lecot jūrā. Meitene uz­lūkoja dzērienus vīrieša rokās. Vai šoreiz viņš vēlas Molliju un Rokiju noindēt?