Mollija Mūna aptur pasauli

Tad viņas šokētajās smadzenēs kaut kas mainījās, ap­tverot, ka viņa līdz šim vēl nav nogalināta žagata bērnus bija saudzējusi. Mollijā uzbangoja spējas dusmas, secinot, ka Sinklērs viņus hipnotizējis. Viņu pārņēma trakums. Gluži kā hameleons, kas maina krāsu, Mollijas emocijas no bailēm pārvērtās mežonīgā niknumā.

-     Tad tu te rakņājies mūsu smadzenēs, vai ne? viņa izspļāva. Turēji mūs kā trusīšus sprostā un liki mums stāstīt par savu dzīvi visu, ko vien tu vēlējies uzzināt. Cik tad ilgi mēs esam bijuši tavas mazās jūrascūciņas? Divas nedēļas? Trīs?

Sinklērs nolika dzērienus uz galda, kas bija pagatavots no kuģa atlūzas.

-    Ak vai, man jau nu vajadzēja zināt, ka jūsu reakcija būs šāda! viņš laipni teica. Mollij, es izglābu jums dzīvību.

Taču Mollija plosījās dusmās. Viņa ari nesaprata, kā Sin­klērs uzdrošinās censties ar viņiem sadraudzēties.

-    Pat ja tu izglābi kādam dzīvību, tas nedod tev tiesības krāmēties pa šī cilvēka prātu!

Sinklērs pakratīja galvu. Es to neesmu darījis.

-     Un tu domā, ka mēs tam noticēsim? Mollija nikni uzlūkoja vīrieti. Tad es zinu, ko tu esi darījis. Tu atslēdzi mūsu dzīvi, vai ne?

Sinklērs lūkojās uz saviem kāju pirkstiem.

-    Uz cik nedēļām? Mollija uzstāja.

Sinklērs ar kurpes purngalu bakstīja kādu gliemežnīcu. Viņš visu laiku bija baidījies no šī brīža.

-    Uz septiņarpus mēnešiem, viņš klusi teica. Mollija bija kā apdullusi. Viņa galvā skaitīja mēnešus.

Tas nozīmēja, ka viņa un Rokijs ir dzīvojuši bez apziņas pusi marta, aprīli, maiju, jūniju, jūliju, augustu, septembri un oktobri.

-    Kāds šodien datums? viņa nočukstēja. Sinklērs viņai to pateica. Trešais novembris.

-    Ārprāts! izsaucās Rokijs.

-           Un kas tad notika ar pārējiem?! kliedza Mollija. Ar Trinklberijas kundzi, Džemmu, Geriju un ari ar visiem ci­tiem, kas palika bāreņu namā? Kur viņi ir?

-           Viņiem visiem klājas labi. Viņi dzīvo Malibu. Es viņiem noīrēju lielu māju piekrastē. Pārējie atlidoja no Braiersvilas. Ar viņiem viss kārtībā, es apsolu.

Nu Mollija tiešām uzsprāga.

-            Tu apsoli? Ko tu mums vispār vari solīt! Tu domā, ka mēs tev ticēsim pēc tam, kad esi izdzēsis no mūsu dzīves septiņarpus mēnešus? Tu sevi uzskati par Dievu, vai? Tu esi traks. Nāc, Rokij! Ejam prom! Ir taču jābūt kādam ce­ļam, pa kuru izkļūt no šejienes. Viņa apcirtās ap būdas stūri tajā virzienā, no kura bija parādījies Sinklērs. Rokijs pretīgumā pašūpoja galvu, nospļāvās pie Sinklēra kājām un sekoja.

No sānu verandas iznāca drukns, divmetrīgs tēvainis un aizšķērsoja viņiem ceļu.

-     Man ļoti žēl, Mollij un Rokij, atvainojās Sinklērs,

-    bet jums mani jāuzklausa. Tomēr vispirms jums atdošu atmiņu. Sinklērs sasita plaukstas un stingri noteica:

-    Atcerieties!

Bija tā, it kā Mollijas un Rokija prātā tiktu aizslaucīts aizsargdambis. Viņu smadzenēm cauri skrēja daudzi vasa­ras atmiņu pilni mēneši, kairinot nervu šūnas ar skatiem un skaņām, smaržām un izjūtām no jūras krastā pavadī­tajām dienām.

Atmiņas par makšķerēšanu un zivju gatavošanu uz ugunskura, par to, kā Rokijs spēlē ģitāru un lasa neskaitā­mas grāmatas, vāc gliemežnīcas, peld, nirst ar akvalangu, sērfo. Kā Rokijs pazaudē kājas nagu, lido ar pūķi, glezno, raksta, met kokus Petulai, vakarā sēž pie ugunskura, dzied dziesmas vai mācās runāt līdz šim nezināmā valodā.

-     Hemos aprendido a hablar Espānol? Vai mēs esam ie­mācījušies runāt spāniski? jautāja Rokijs.

-    Si, atbildēja milzenis.

-    Es nodomāju, ka jums nenāktu par ļaunu apgūt kādu valodu, paskaidroja Sinklērs.

Mollija atklāja daudz jauku atmiņu par Sinklēru vasaras gaitā nevis par slinko, uzpūtīgo, slepkavīgo Primo Sella dēlu, bet gan par Sinklēru kā draugu. Mollija ielūkojās pazīstamajā sejā, līdz pleciem garajos matos un simpā­tiskajās zilajās acīs un izjuta mulsumu.

-     Bet kāpēc? viņa jautāja. Kāpēc tu turēji mūs hip­nozē?

-    Tāpēc, ka citādi jūs nebūtu palikuši šeit.

-    Un varbūt ari nebūtu palikuši, Mollija atsāka. Taču tikai mūsu darīšana ir tā, ko mēs iesākam ar savu dzīvi. Ne tavējā. Pat tad, ja esam pieredzējuši brīnišķīgu vasaru, tā nebija mūsu izvēle. Tur jau ir tā lieta, Sinklēr. Tev vaja­dzēja ļaut izlemt mums pašiem.

-    Es nevarēju ar to riskēt.

-    Kāpēc?

-    Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es uztraucos, ka jūs neat­stāsieties no Primo. Nākamreiz, noķēris jūs, viņš noteikti pārliecinātos, vai esat beigti. Otrkārt, tā bija mana paša drošība. Primo nogalinātu mani, ja uzzinātu, ka esmu viņu piekrāpis un jūs abi esat dzīvi.

-    Bet kā tad tu mūs izglābi? Mollija klusi vaicāja. Viņa sāka just, ka Sinklēram var uzticēties.

-     No kāpņu augšgala es vēroju, kā tu apturi pasauli, viņš teica. Es nevarēju pārprogrammēt putnu, jo koda kombinācija ir pieejama vienīgi Primo. Es gaidīju, kamēr tu nogursti arvien vairāk un vairāk līdz tu biji gandrīz padevusies, un tieši pirms tam es pārņēmu visu savās rokās un ari apturēju pasauli.

-    Tad pasaulei sastingt likām mēs abi tu un es?