Mollija Mūna aptur pasauli

-            Nedomāju, nē. Es domāju, ka mēs mūsu dvēseles, ko sauc Mollija un Rokijs, mūžīgi dusēsim dziļā miegā, paši to pat neapzinoties. Bet varbūt enerģija, ko mēs izstaro­sim pēc nāves, tā enerģija, kas nepazīst nejūtu, ne domu, varbūt tā pārvērtīsies un kļūs par ko citu. Kā akumulators. Enerģija, kas devusi spēku mūsu dzīvei, gaidīs, līdz tai pieslēgsies kāds cits. Un kā tu, Mollij, gribētu izmantot savu enerģijas akumulatoru nākamreiz?

-    Petulas kucēniem, ja viņai tādi būtu.

Rokijs noglāstīja Mollijas roku.

-     No nāves nav jābaidās, Mollij.

-    Kā tu to visu zini?

-           Es vienkārši tam ticu, skaidroja Rokijs. Tas ir vese­lais saprāts. Nekad neesmu bijis īpaši reliģiozs. Reliģijas ir radījušas lielisku mūziku, tas jau nu pavisam noteikti, un kolosālas būves, bet šķiet, ka visas reliģijas liek cilvēkiem pārāk daudz cīnīties citam pret citu. Manuprāt, pietiek, ja tu pēc iespējas labi izturies pret apkārtējiem cilvēkiem un dzīvniekiem tā ari ir visa reliģija. Vai tev tā nešķiet?

-           Vai tu domā, ka mēs esam pietiekami labi izturējušies pret cilvēkiem un dzīvniekiem? jautāja Mollija.

-     Mēs neesam pati pilnība, bet tu esi jauka, Mollij.

-           Tu arī… Bet, ja jau visi mirst un nokļūst dziļā miegā, kāda tad vispār ir visas dzīvošanas jēga?

-            Tas jau būtu tāpat kā jautāt, kāda jēga ir skaistam saullēktam vai fantastiskai mūzikai.

-    Un kāda tad jēga tiem?

-             Bet kāpēc vispār jābūt kaut kādai jēgai? jautāja Rokijs.

-           Varbūt pastāv kaut kāda jēga ārpus tā, teica Mollija. Varbūt mēs esam nākuši šajā pasaulē, lai noskaidrotu, kur tad ir tā jēga.

Mollija trīcēja tā, ka nespēja sevi savaldīt. Viņa juta zū­dam savus spēkus, jo pasaule spieda uz viņu, lai varētu atkal kustēties. Visu pasaules miljardu cilvēku, dzīvnieku, kukaiņu, augu un mašīnu spēks vēlējās izlauzties, lai tur­pinātu savas gaitas un dzīvotu. Mollija iztēlojās sastin­gumu visā pasaulē. Cilvēkus tikko stāstīta joka vidū sme­jamies, kaut neviena skaņa nenāk pār lūpām. Cilvēkus, kuri kaujas ar gaisā sastingušām dūrēm. Pasaulē vienmēr ir notikuši kari. Kaut kur gaisā ir apstājušās izšautas lo­des, tikko uzsprāgušas bumbas. Visa šī vardarbība ir pār­lieku šausmīga, lai par to domātu. Mollija centās domāt par kaut ko labu. Par bērnu, kurš sper pirmos soļus. Par kādu, kurš slimnīcā atgūstas no komas. Varbūt kaut kur ir kāds, kas gatavojas uzrakstīt skaitli, ar kuru varētu gūt laimestu loterijā. Dzima bērni, kāds uzvarēja sacīkstēs, idejas radās gan izgudrotājiem, gan māksliniekiem. Šajā brīdī kaut ko svarīgu bija atklājuši zinātnieki. Visi šie cil­vēki gribēja turpināt iesākto. Mollija grieza zobus. Ar kat­ru minūti spiedienu izturēt kļuva arvien grūtāk. Viņa sa­prata, ka vairs nespēj parunāt. Bija pagājušas astoņas minūtes.

Mollija ar naidu uzlūkoja metāla putnu sev priekšā; viņa to nicināja un vēlējās, kaut tas pazustu. Viņai bija nelabi, un galva griezās arvien vairāk. Slapjo kāju, ar kuru viņa bija iekāpusi ūdenī, svilināja aukstums. Mollijai iz­devās noturēt pasauli vēl četras minūtes. Tad vēl četras.

Mollija saspringa tā, ka viņai likās, ka izšķīdīs gaba­los.

Mollija karājās kā ar pirkstu galiem ieķērusies klints malā virs bezdibeņa, lūkojoties nāvei acīs. Likās, ka Rokijs ir pieķēries viņai pie kājām un abus tur tikai Mollijas pirksti. Nagi grauzās klintī cerībā rast atbalstu, taču iz­slīdēja.

Es vairs nespēju, viņa murmināja. Man ir tik ļoti auksti.

Mollija aizvēra acis un juta, kā smagums velk viņu bez­dibeni un visu aprij laiks.

divdesmit devita nodaļa

Vakarā Sells ieturēja maltīti ar zvaigznēm, kas miti­nājās pie viņa.

Sells allaž labprāt uzturējās zvaigžņu sabiedrībā, un vīrietim patika, ka bieži atgādina, cik varens viņš ir.

Visi bija pulcējušies ap lielo ēdamistabas galdu, uz kura saliktas kristāla glāzes un zelta ēdampiederumi; Sells uz­klausīja, kā dienā gājis katrai slavenībai.

Glorija Hīlhārta bija priecīgi satraukta, jo Džino Puči tās filmas režisors, kurā viņa bija filmējusies visu gadu, tikko bija atradis aizvietotāju suņa lomas tēlotājam.

-    Vai zini, Primo, vai es tev stāstīju, ka pirmajam sunim bija sirdstrieka? Mēs nemaz nezinājām, kā lai atrodam citu, kas būtu tikpat burrrrrvīgs. Es nevarēju likt šo lomu tēlot kādam no maniem mazajiem bumbulīšiem, jo pārējie deviņi tad kļūtu greizsirdīgi. Un tagad Džino šai lomai ir atradis vienkārši supermīļu sunīti. Mopsi! Nākamnedēļ mums jāpārfilmē visas ainas ar suni. Tāpēc filma būs ga­tava novembra sākumā.

Primo iedūra tējkarotīti jēlajā jūras ezī sev priekšā. Viņš izgrāba tā sāļo vidusdaļu un ielika mutē.

-    Tas labi, viņš pamāja.