Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija sadzirdēja draudīgumu viņa balsī un bailēs no­drebēja. Viņa bija pārguruši. Viņai vairs nebija spēka pretoties. Meitene pasniedzās pie kaklarotas ķēdītes aiz­dares. Dimants bija uzsūcis aukstumu no viņas ķermeņa un pie ādas bija kā ledus gabals. Viņa atdarīja ķēdīti, bet joprojām turēja dimantu sažņaugtu rokā.

-     Domāju, ka tu aizdosi to Glorijai Hīlhārtai, un vai gan viņa nebūs stāvā sajūsmā? Mollija čukstēja. Bet vai zini ko? Ja viņa saprastu, kāds tu īstenībā esi, viņa tevi ienīstu. Tevi ienīstu visi tevis hipnotizētie cilvēki.

-    Vai manu dieniņ, tad tev nav ne jausmas par dimanta patieso spēku! Sells sausi noteica. Viņš pasniedzās un izņēma dārgakmeni no Mollijas plaukstas.

Un, kaut arī Mollija pati to neapzinājās, viņa sastinga.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Tagad ģenerālis lejup pa akmens kāpnēm nesa divus nekustīgus bērnus. Viņi jau bija nolaidušies zem ze­mes līmeņa, un, jo zemāk viņi kāpa, jo vairāk gaismas nāca pretī no apakšas. Akmens sienu nomainīja biezs stikls. Kāpņu telpa kā ledus caurule nolaidās milzīgā ka­tedrāles izmēru telpā. Viņi sasniedza apakšu un apstājās.

Šī telpa bija masīva un moderna, līdzīga ļoti lielai māk­slas galerijai, kaut arī pie sienām nebija mākslas darbu. Tās centrā atradās kaut kas līdzīgs savādai skulptūrai. Tas bija augsts tērauda tornis. No tā virsotnes paralēli griestiem stiepās garš stienis, kura galā tālumā bija pie­stiprināts kaut kas liels un smags. Torņa pakājē bija tē­rauda sols.

Uz tā sēdēja Sinklērs Sells, aplūkodams savu atspulgu kabatas spogulītī.

Sinklēr, varēji nu gan nākt un man palīdzēt, tu slinkais krupi! teica Primo. Palīdzi man! Sasien viņiem rokas aiz muguras!

Sells pavēlēja ģenerālim nolikt Molliju un Rokiju zemē. Nekustīgais pāris tur gulēja kā beigtas zivis, kamēr Sin­klērs pienāca un sasēja viņus.

Tad Sells ļāva pasaulei iziet no sastinguma. Mollijas un Rokija laiks tūlīt atsāka ritēt uz priekšu. Abi satriekti apjauta savu jauno stāvokli. Kas attiecas uz Rokiju, tad viņš tikko bija stāvējis aiz aizkara, bet Mollijas laiks bija apstājies bridi, kad Primo bija atņēmis viņai dimantu. Pēc dažiem mirkļiem viņa noelsās, aptvērusi, kas noticis.

-    Tātad dimantam ir saistība ar laika apturēšanu!

Primo nepievērsa viņai uzmanību. Viņš stāvēja pie ne­lielas metāla kastītes un kaut ko tajā regulēja.

Mollija ar Rokiju centās piecelties sēdus. Viņu abu acis kā magnēts pievilka stienis torņa virsotnē un smagais priekšmets tā galā. Tas bija kaut kas masīvs un draudīgs, viscaur melnā un baltā krāsā. Tajā pašā brīdī Primo parāva kādu rokturi. Melnbaltais priekšmets sāka krist. Tad tas metās lejup, un nākamajā mirklī milzīga metāla žagata, izpletuši spārnus lidojumā, piķēja viņu virzienā.

Smagais, nāvējošais plēsējputns palidoja garām, tā res­najam, zobenam līdzīgajam knābim un smagajam ķerme­nim padrāžoties zemu virs tērauda sola. Mollija sekoja tā lidojumam. Garais stienis pacēla to otrā pusē pie galerijas griestiem, kur tas sastinga trajektorijas augstākajā pun­ktā. Kad smaguma spēks to atkal vilka lejup, tas sāka savu lidojumu atpakaļ, tēmējot uz sēdekli. Kā giljotīna uztrītā putna aste šķēla gaisu ar šņācošu troksni, liekot vējā noplīvot Mollijas matiem.

-     Priecājos, ka tu neesi māņticīga, Rokijs teica Mollijai, jo viena žagata ir slikta zīme.

-     Skaista, vai ne? teica Sells, it kā demonstrētu kādu nenovērtējamu dārgumu. Tas ir mans žagatas svārsts. Tas pat spēj virzīt laiku. Tas var svārstīties turp un atpa­kaļ visu dienu, un tur augšā pie sienas ir pulkstenis. Re­dzat? Lepni uzlūkodams savu briesmoni, Sells nospieda kādu pogu, un žagata ar mehānisku, putna kliedzienam līdzīgu skaņu apstājās augstu gaisā. Sells piegāja pie sola un viegli papliķēja tā metāla sēdekli.

-     Šeit, Mollij, tu sēdies šeit!

Mollija šausmās pakratīja galvu. Sēdēt slepkavīgās ža­gatas lidojuma ceļā bija pasaulē pēdējais, ko viņa varētu vēlēties.

-     Ved viņu šurp! Sells pavēlēja ģenerālim, kas kā hip­notizēts medību suns pacēla Molliju un aiznesa uz sēdekli. Sinklērs ar stingru roku turēja Rokiju. Tiklīdz Mollijas kā­jas bija zem sēdekļa, divas metāla skavas satvēra viņas potītes.

-    NĒ! Mollija nikni spiedza. TU NEDRĪKSTI LIKT MAN SĒDĒT ŠEIT! TU ESI PILNĪGI ĀRPRĀTĪGS! Viņa mežonīgi cīnījās ar metāla skavām, bet Sells bija tik mierīgs, it kā gaidītu uzvārāmies tējkannu. Viņš vēroja, kā Sinklērs stumj Rokiju, kas spārdījās un kliedza, uz solu blakus Mollijai. Sinklērs pārbaudīja, vai abu bērnu potīšu skavas ir nostiprinātas pietiekami cieši.

Iedarbinātas ar distances vadības pulti Sella rokā, no gūstekņu aizmugures kā ļaunas čūskas izslīdēja metāla jostas un saslēdzās ap viņu gurniem.

-     Nu, tagad nedaudz papriecāsimies, Sells iesmējies teica. Mollija pacēla skatienu uz baismīgo nāves putnu virs galvas. Viņa un Rokijs atradās tieši tā ceļā.

-     Tu neuzdrošināsies! viņa kliedza, uzlūkojot te Primo, te vadības kasti, te distances pulti viņa slepkavīgajā rokā.