Mollija Mūna aptur pasauli

Iekļūt mājā pa galvenajām durvīm nebija iespējams, tāpēc Mollija un Rokijs kā partizāni līda pa augšējo rožu dārzu. Mollija nelaimīgā kārtā trāpīja pāva mēslos. Viņi parāpās garām skulptūrām un Ķīnas karpu dīķim, līdz bija nonākuši pelēkās villas attālajā galā. Tur viņi pamanīja nelielu, zemu logu, kas bija pusvirus. Mollija, kura gāja pirmā, izspraucās tam cauri. Viņa juta, ka vienu kāju iebāž slapjumā. Iedabūjusi iekšā pārējo ķermeņa daļu, meitene secināja, ka iekāpusi lielā izlietnē, pilnā ar ūdeni. Viņa atradās ziedu kārtošanas telpā. Uz galdiem stāvēja vāzes, grozi un dārza šķēres, bet uz grīdas rindojās eksotisku ziedu pušķi. No vienas kājas pilot ūdenim, viņa klusi no­lēca uz linoleja grīdas un pabrīdināja Rokiju, lai skatās, kur kāpj. Ar lupatu viņa noslaucīja no džinsiem pāva mēs­lus.

-     Runā, ka putna mēsli nesot laimi, pačukstēja Ro­kijs.

-    Tikai tad, ja tie tev uzkrīt no gaisa. Lai nu kā, neesmu māņticīga, atbildēja Mollija.

Viņi izdzirdēja ārpusē sarunājamies kalpotājus. Starp puķēm nebija, kur noslēpties, tāpēc Mollija pielavījās pie durvīm, gatava vajadzības gadījumā lietot acumirklīgu hipnozi. Tomēr balsis attālinājās, un pēc mirkļa viņa pa­lūkojās īsā gaitenī. Tā galā bija kaut kas, kas izskatījās pēc kalpotāju kāpnēm. Klusu kā kaķi un priecīgi, ka sienas ir zilas un viņu džinsu apģērbs palīdz maskēties, viņi metās uz tām un lavījās augšup.

Viņi atradās pretējā mājas galā tam, kur abi bija pa­bijuši iepriekšējā vakarā, un varēja saklausīt sarunu un smieklu murdoņu no galvenajām pieņemšanas telpām. Abi slepus uzzagās vēl augstāk un nonāca violeta paklāja klātā kāpņu laukumiņā. Viņi devās pa kreisi.

Šī gaiteņa abās pusēs bija durvis. Izdzirdējuši tuvojošos soļus, bērni klusi ieslīdēja pa tuvākajām no tām un pa­slēpās aiz četrvietīgas gultas.

Viņi atradās greznos apartamentos ar dzīvojamo istabu un guļamistabu, kas bija savienota ar vannasistabu. Apar­tamenti bija ieturēti rozā un baltos toņos, un visur uz krēsliem un gultas bija izmētāti pūkaini spilveni. Uz ma­ziem, mežģīņu galdautu klātiem galdiņiem bija vāzes ar rozā lilijām un mazas porcelāna suņu skulptūriņas. Iz­skatījās, ka viesis, kas šeit uzturas, tiešām iekārtojies kā mājās. Uz tualetes galdiņa bija mazs, dimantu gredze­niem apkārts sudraba koks. Atvērtā kārbiņā tam blakus mirdzēja trīs dimanta kaklarotas. Ieraudzījuši Glorijas Hīlhārtas seju ar dažiem baltiem sunīšiem blakus smai­dām no ierāmētas fotogrāfijas, viņi saprata, ka laikam at­rodas zvaigznes guļamistabā. Pēc mirkļa viņi izdzirdēja rūkšanu.

Mollija vēlreiz palūkojās uz gultu. Tās pārklājs, ko viņa bija kļūdaini uzskatījusi par kažokādas segu, īstenībā bija dzīvu kažoku masa, kuri joprojām nebija šķīrušies no to īpašniekiem. Glorijas Hīlhārtas desmit baltie pekinieši bija pieritinājušies cits citam, baudot pusdienlaika snaudu. Vidējais bija uzmodies.

Mollija un Rokijs jutās kā sērkociņi, ar kuriem tūlīt tiks aizdedzināts ļoti skaļš uguņošanas rīks. Klusi kā čūskas viņi izlavījās ārā.

Viņi atklāja, ka visos apartamentos gaiteņa malās mi­tinās zvaigznes. Apdzīvota acīmredzami bija katra telpa, un katrai bija savs stils, it kā tā būtu pielāgota tās īpašnie­kam. Drēbju skapji bija pilni. Atvilktnes piebāztas.

Uz galda kāda vīrieša istabā Mollija atrada bankas iz­ziņu ar Herkulesa Stouna vārdu tās augšdaļā. Zemāk bija drukāta adrese: Žagatas muiža, Ziemeļu pusmēness ceļš, Rietumu Holivuda.

-    Viņš te ir apmeties uz dzīvi, ja jau uz šejieni sūta viņa bankas dokumentus, teica Rokijs. Diez, cik ilgi viņš te paliks? Tad, izlasījis paziņojumu, zēns piebilda: Palūk, viņam nu gan nav jāuztraucas par naudu. Trīsdesmit četri miljoni dolāru! Viņš tajā peldas.

Mollija atrada aerosola pudelīti, kurā bija kaut kas ar nosaukumu Paliec sveika, plikpaurība! Viņa nedaudz uzsmidzināja uz plaukstas mugurpuses, un tā mirklī izska­tījās tā, it kā uz tās būtu izaugusi melnu matu šķipsna.

-     Stounam acīmredzot krīt ārā mati, noteica Mollija. Viņa aplūkoja divas rubīna aproču pogas uz galdiņa pie gultas un fotogrāfiju, kurā Herkuless Stouns bija apkam­pis Primo Sellu.

-    Sells tur viņus šeit kā vērtīgus ieguldījumus. Kā put­nus krātiņos. Domāju, ka tie viņu izklaidē. Droši vien viņš ik reizi liek tiem palikt šeit vairākas nedēļas.

-     Savāda izklaide, teica Rokijs. Iedomājies, ka pie tevis paliktu katra zvaigzne, ko tu vēlētos.

-    Mēs vēl aizvien neesam atraduši neko par Deivīnu, teica Mollija. Taču, ja Sellam šodien ir parasta darba diena, kas droši vien izpaužas kā cilvēku hipnotizēšana, tas nozīmē: ja vēlamies uzzināt, kā viņš strādā, mums aši jātiek viņa telpās. Nekavēsimies šeit!

Abi atstāja Herkulesa Stouna telpas un devās uz lau­kumu milzīgo ozolkoka kāpņu galā. No marmora zāles atskanēja balsis, kas sveica cita citu. No šīs pozīcijas vi­ņiem pavērās skats uz galvām plikpaurainām, pa pusei plikpaurainām un tādām, kas atgādināja labi koptus gar­spalvainus dzīvniekus.