Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija ielika mutē mīksto karameli un ļāva tai izkust. Viņa gribēja aizmirst Sellu un domāt par kaut ko jauku un patīkamu, taču nespēja. Par šo vīru nebija iespējams nedomāt.

-    Ja tu būtu viņš, meitene beidzot jautāja, ko tu plānotu darīt?

-     Es neapstātos, atbildēja Rokijs, piekalis skatu ap­stulbušo, hipnotizēto cilvēku sejām avīzē viņa priekšā. Es gribētu kontrolēt visu Ameriku, lai visi rīkotos pēc manas pavēles. Es gribētu kļūt par prezidentu.

-    Un kāpēc tad jāpaliek pie tā? Kā būtu ar pasaules pār­valdīšanu? -jautāja Mollija. Lusija nojauš, ka Sellam ir padomā tieši tas. Viņš jau nu pavisam noteikti netaisās tā vienkārši atstāt skatuvi. Varu derēt, ka viņš grib visu.

Mollija apsvēra šo domu. Viņa uzlūkoja pazīstamo Mūna [4] mīksto karameļu paciņu savā rokā. Uz tās uzzīmētais mēness bija apaļa, balta mīkstā karamele. Zeme apakšā bija attēlota kā zila marmora bumba. Kad Mollija bija maza, viņa bija domājusi, ka mēness sastāv no mīkstajām karamelēm un ka visas karameles Mūna mīksto karameļu paciņā nāk no mēness. Tāpat viņa bija domājusi, ka visā pasaulē zīdaiņus atrod kartona kastēs vai ratiņos gluži kā viņu un Rokiju. Viņa bija pārliecināta, ka bērni iero­das no kosmosa lidojošās kartona kastēs un kosmiskos ratiņos.

-    Kā tev šķiet, vai mēs esam vienīgie pasaulē, kuri zina, kas padomā Sellam? jautāja Mollija.

-    Nezinu, un man vienalga, atrūca Rokijs, skaņodams ģitāru.

Mollija satvēra mīksto karameļu paciņu tā, ka mazā planēta Zeme bija iekļauta viņas plaukstās.

-     Iedomājies, ka mēs neko ar viņu neizdarām, Rokij. Iedomājies, ka viņš uzsāk kaut ko pavisam, pavisam sliktu.

-     Mēs vienmēr redzēsim, kas notiek. Ja būs vajadzīgs, mēs varēsim tikt ar to galā vēlāk.

-    Vēlāk būs par vēlu, noteica Mollija.

Mollija jutās ļoti savādi. Jo vairāk viņa vērās mazajā zemeslodē uz paciņas, jo vairāk izjuta pati sevi kā daļu no Primo Sella problēmas. Zināt par viņa ļauno spēku un nedarīt neko nozīmētu, ka Mollija ir līdzvainīga, ļaujot viņam īstenot savus plānus. Ja viņa ir vienīgā, kas var tam kaut ko padarīt, bet nedara neko, tad viņa patiesībā tam palīdz. Viņa izturas tā, it kā vēlētos, lai Sellam viss izdodas. Un to nu viņa nepavisam negribēja. Mollija do­māja par miljardiem cilvēku, kas dzīvo pasaulē, visiem brīvi domājošajiem, kurus Primo gribētu pakļaut. Šķita, ka mazā, zilā planēta Mollijas plaukstās klaudzina pie vi­ņas sirds. Braiersvilā Molliju bija pārņēmusi doma, ka vi­ņai un Rokijam būtu jālieto hipnoze, lai darītu labu. Kā gan viņa varēja tā runāt, bet pēc tam, kad uz likmes ir visas pasaules nākotne, vienkārši pagriezties un aiziet? Tieši šis bija īstais brīdis, kad jāliek lietā hipnoze, lai pa­līdzētu. Viņa nedrīkst ļaut Primo uzvarēt. Tas bija pilnīgi izslēgts.

-      Vai nu tagad, vai nekad, Mollija teica Rokijam. Mums jācenšas palīdzēt Deivīnai. Mums jāizdibina no­slēpums, kā Sellam izdodas padarīt savu hipnozi palie­košu. Ja to zinātu, mēs varētu atbrīvot viņa upurus. Un tad briesmoņa spējas sāktu dilt. Mums tas jādara. Mēs nekad nepiedosim sev, ja nebūsim vismaz centušies viņu apturēt.

Rokijs veltīja ilgpilnu skatienu ģitārai un novaidējās.

-    Tad jau mums jāatgriežas tajā namā. Kad?

-     Rīt, teica Mollija. Kamēr neesam pavisam zaudē­juši drosmi. Zini, kāds ir teiciens par kritienu no zirga? Uzreiz jākāpj atpakaļ, kamēr nav zudusi drosme. Mums jākāpj šajā zirgā, Rokij!

-     Mana drosme jau tagad nav neko daudz lielāka par zirni, žēlojās Rokijs.

-    Manējā ir kā lēcas grauds.

divdesmit piektā nodaļa

Nākamajā rītā Molliju un Rokiju atmodināja klauvē­šana pie durvīm. Uz mirkli abus pārņēma panika, iedomājoties, ka viņiem pakaļ atnācis Primo Sells. Tad viņi aptvēra, ka ārā ir jau gaišs un tā ir Gerija balss, kas lūdz, lai viņu ielaiž.

-            Nāciet, jūs abi! Mostieties! viņš sauca. Mēs ejam uz Grūtību fermu.

Mollija samiegojusies atslēdza durvis. Reizē ar lēkājošo Geriju istabā ielija silti rīta saules stari.

-              Tas ir izpriecu parks. Viņiem ir Bīstamais plunkšķis. Džemma saka, ka tas esot pats slapjākais ūdensbrauciens pasaulē. Un tad tur vēl ir Bumerangs un vēl viena atrakcija Jaguārs. Nokmana kungs ved mūs visus, un pat Rodžers nāk līdzi, bet mums jāiet drīz, citādi būs lielas rindas.

-     Cik pulkstenis?

-            Apmēram desmit, man šķiet, tā ka ģērbieties, jo mēs tūlīt ejam.

Mollija pakratīja galvu.

-           Mēs nevaram, Gerij. Mums jāpaveic kāds darbiņš Lab­darim.

-            Atkal? Tas nu gan ir stulbi, Mollij! Tur būs superīgi forši.

Mollija nopūtās. Zinu jau, zinu, neērcini mani! Tici man, ka labprāt dotos jums līdzi, bet nevaru. Un Rokijs arī ne. Bet mēs noteikti iesim kādu citu reizi.

-    Nu labi, Gerijs vīlies novilka.

-     Lai jums labi veicas! Neēdiet pārāk daudz saldo vati, vai arī visi skraidīsiet kā mušas atceries pagājušo reizi? Un neņem līdzi savas peles! Braucienos tās var izkrist no kabatas un savainoties.

-    Labi, Gerijs nodziedāja pār plecu, jau noskrējis labu gabalu pa taciņu.