Mollija Mūna aptur pasauli

Tā bija brīnišķīga mājas kino un teātra zāle ar atzvelt­nes krēsla izmēra atlaižamiem sēdekļiem. Plīša zīda priekš­kari bija atvilkti, atsedzot milzīgu ekrānu, uz kura divas ļoti ātras Ferrari automašīnas dzinās pakaļ viena otrai pa ceļu klints virsotnē. Jauns vīrietis ar nopietnu seju demonstrēja paša uzņemto filmu kādam gados vecākam producentam.

Mollija un Rokijs negribīgi devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši.

-           Tur mums neizdosies atrast nekādas norādes, teica Mollija.

-            Es vēlētos, kaut mēs visu nakti varētu vienkārši pie­dalīties svinībās un skatīties filmas, teica Rokijs, kad viņi devās atpakaļ ārā. Pie maza kroketa mauriņa, kam apkārt bija āra sildītāji, viņi atrada trīs slavenus aktierus, no kuriem viens bija karatē zvaigzne Tonijs Vams, bet abi pārējie tēloja populārās Amerikas TV ziepju operās. Viņi runāja par pielūdzēju vēstulēm. Petula apošņāja viņu bikses. Mollija gāja noklausīties divas dāmas, kas sēdēja un sarunājās zem citronkoka. Veca aktrise deva padomus skaistai, jaunai meitenei.

-       Runājot atklāti, mīļumiņ, jums vajadzētu izcelt vaigu kaulus zem ādas tiks palikts tikai nedaudz kaulu vielas bet jūsu seja pārvērtīsies. Un derētu ari dažas jaukas botoksa injekcijas pierē, jo tad jūs varētu atvadīties no tām krunciņām, kas jums jau sāk rasties. Man bija botokss. Skatieties, es tagad raucu pieri, bet jūs neredzat, ka es to daru, vai ne?

-     Nē, tur nav nekādu krunciņu.

-    Tieši tā.

-       Bet vai tad krunciņas nav vajadzīgas? Kā tad skatītāji var zināt, ka jūs raucat pieri, esat dusmīga vai nosku­musi? jautāja jaunā aktrise.

-       Nezinu, mīļumiņ, bet es netaisos vaikstīties tikai tā­pēc, ka tas nepieciešams kādai lomai. Tā dēļ es nebojāšu savu seju.

Mollija pārbaudīja abas un secināja, ka ari viņas ir pa­klausīgas Primo Sellam. Mollija veica ari pirmo nozīmīgo atklājumu šajā vakarā.

-       Kur Primo Sells jūs hipnotizēja? viņa jautāja botoksētajai sievietei.

-       Augšā savās privātajās telpās, atbildēja sie­viete.

-     Kā tur var nokļūt?

-      Jākāpj augšup pa galvenajām kāpnēm un kāpņu lau­kumā jāgriežas pa labi, garām visām skaistajām guļamis­tabām.

-       Tās ir tik burvīgas, es tur vienreiz paliku, nopūtās jaunā aktrise.

-       Jūs ejat līdz galam, līdz nonākat pie īpašām dur­vīm…

-     Sapņu durvīm…

-    Aiz tām ir vēl kāpnes…

-     Smalkas kāpnes…

-           Ja jums paveiktos, jūs varētu uzkāpt tur kopā ar Primo un padzert tēju.

-    Ak, tur augšā ir paradīze…

-            Jūs redzētu Primo brīnišķīgās privātās telpas viņa darba telpu, bibliotēku un kabinetu, viņš ir ļoti intere­sants, inteliģents…

-            Viņš ir spīdošs vīrietis. Viņam būtu jākļūst par pre­zidentu.

-Tas vīrs ir ģēnijs…

-    Tur viņš runāja ar mani.

-    Un ar mani arī.

Mollija un Rokijs palūkojās viens otrā. Abi juta neiedo­mājamu satraukumu. Likās, ka no viesībās esošajiem Sells ir hipnotizējis praktiski visus, izņemot viņus. Doties aug­šup būtu ļoti riskanti. Bet tad abi iedomājās par Deivīnu Natelu un apzinājās ja viņa atrodas ēkā un iekļuvusi nepatikšanās, viņiem jācenšas meiteni atrast.

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Mollija, Rokijs un Petula galvenajā zālē gaidīja izde­vību nepamanītiem nokļūt augšstāva gaiteņos. Vēl joprojām ieradās jauni viesi un cilvēki kāpnēs nāca un gāja. Visu notiekošo modri vēroja apsargi. Beidzot to uz­manību novērsa kāds žurnālists, kurš centās ielauzties pa durvīm. Aši kā pāris burunduku, kas uzskrien riekstu pilnā kokā, Mollija ar Petulu rokās un Rokijs uzšāvās pa kāpnēm un nogriezās pa labi. Pēc mirkļa viņi jau aizel­sušies stāvēja aiz kolonnas gaiteņa vidusdaļā. Viņi brīdi vēroja kāpņu laukumu, lai būtu pārliecināti, ka nav pa­manīti. Tad, sirdīm dauzoties krūtīs, viņi lavījās uz priekšu pa gaiteni un nogriezās ap stūri. Pēc mirkļa abi nokļuva aci pret aci ar apsargu, taču Mollija to ātri padarīja rāmu un viņi devās tālāk.

Mollija un Rokijs atrada nebeidzamas guļamistabas, no kurām visas šķita aizņemtas, kā liecināja dažādie uz gul­tām izklātie apģērbi.

-     Sellam acīmredzami patīk uzņemt viesus, čukstēja Mollija, aptaustot izšūtu zīda gultas pārklāju. Šis nams ir kā pils, vai ne?

-     Tomēr ne tik auksts, atteica Rokijs. Un jācer, ka tajā nav pazemes cietuma.

-     Tas arī līdzinās mākslas galerijai, novēroja Mol­lija, kad viņi klusi devās uz priekšu. Gar sienu rindojās aerosola gleznojumi, kuros bija attēloti zaķi automašīnu starmešu gaismā. Tiem sekoja cilvēku portreti, kuru gal­vas skrūvējās nost no ķermeņiem.

-    Viņš sapņo par to, čukstēja Mollija, lai ikviens, ko viņš hipnotizējis, viņa dēļ zaudē galvu.

-     Vai tu domā, ka tās uzgleznojis viņš? jautāja Rokijs.

-    Nē. Sellijs ir kolekcionārs. Bet tās viņam piederas, vai ne? Tās rāda, kas tam aiz ādas.

Bērni bija sasnieguši tālāko šī mājas spārna stūri. Zilā neona uzrakstā blakus aizvērtām durvīm mirgoja vārdi: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus." Viņi saprata, ka gatavojas doties iekšā Primo Sella apartamentos.