Mollija Mūna aptur pasauli

-     Mums jāiet, jau pārdomājusi uzstāja Mollija. Tikai padomā tā mums būs lieliska iespēja uzzināt par viņu vairāk. Mums jāatklāj, kā viņš panāk savu nepārvaramo hipnozi. Varbūt kaut kas viņa mājā dos mums kādu no­rādi. Viņam droši vien ir speciāla hipnotizēšanas istaba, no kuras mēs ari varētu kaut ko uzzināt. Ja Sells ir nolaupī­jis Deivīnu, varbūt viņš to ir noslēpis bēniņos vai kur citur. Rokij, es saprotu, ka tas ir tāpat, kā doties lauvu midzenī, bet mums tas ir jādara.

-    Mollij, doma par to, ka mēs varētu droši okšķerēt Sella mājā, ir tas pats, kas iedomāties, ka ir droši rotaļāties transformatoru būdā un netikt nosistam ar strāvu.

-     Nē, sacīja Mollija, paņēmusi rokās Petulu, jo mēs tur neejam rotaļāties, mēs ejam noslēgt strāvu.

divdesmit otrā nodaļa

Mollija un Rokijs īsti nezināja, kā nokļūt līdz Primo Sella mājai. Viņu šoferis bija prom, un abi saprata, ka sadabūt taksi pie Kodaka teātra ēkas būtu sarežģīti, jo tur drūzmējās autogrāfu mednieki. Tāpēc, ieraudzījuši vecu, garkājainu aktieri, kas saulē iedegušajā rokā turēja ielūgumu ar žagatas attēlu, viņi tam pieklājīgi pavaicāja, vai tas nevarētu viņus aizvest. Mollija pazina viņu no ve­cām kovboju filmām, kas bija atrodamas videokasešu ska­pītī Laimes namā. Tas bija Dastijs Goldmans.

-    Ja vien jums nav iebildumu pret neērtībām, varu jūs aizvest. Mana mašīna ir tur tālāk, viņš teica, smaidam sašķobot vēju appūsto seju.

Priecīgi beidzot sastapt kādu, kas šķiet īsts un kam ne­rūp tas, cik ērta ir viņa mašīna, Mollija un Rokijs sekoja Dastijam Goldmanam uz Kodaka teātra aizmugures ieeju.

-    Esmu pārsteigts, ka pazināt mani, viņš kautrīgi tei­ca. Jau gadiem neesmu piedalījies nevienā lielā filmā.

-     Kāpēc tad jūs bijāt balvu ceremonijā? jautāja Ro­kijs.

-     Kāda mana sena draudzene bija režisore filmai, kas tika nominēta par labāko mūziku, un viņas vīrs nevarēja iet saķēris kaut kādu kašķi -, tāpēc viņa man piedāvāja šamējā biļeti un ielūgumu uz dropi. Domāju, ka jāaiziet veco laiku dēļ.

Kad viņi nonāca pie teātra preču piegādes durvīm, sa­ule jau bija norietējusi un kļuvis aukstāks. Dastijs aizveda Molliju, Petulu un Rokiju līdz apdauzītai automašīnai ar nolaižamu jumtu. Tā bija sarūsējusi, apskrambāta un nošķiesta netīrumiem.

-    Kāpēc gan citi neiet ārā pa aizmugures durvīm? jau­tāja Mollija. Te taču nav nekāda pūļa.

-     Nu, tieši tā. Cilvēki jau vēlas, lai viņus pamana citi, it īpaši kameras, teica Dastijs. Jo biežāk tiek publicēts viņu attēls, jo slavenāki viņi kļūst. Jo slavenāki viņi kļūst, jo vairāk kameru vēlas iegūt viņu attēlu. Tā ir spirāle, kas vijas un tinas, un vairums aktieru ir gatavi uz tās uzsēs­ties. Viņi pa šo spirāli vēlas nokļūt augstāk, nekā kāds to ir spējis pirms viņiem. Augstāk par Merilīnu Monro vai Elvisu. Viņi vēlas kļūt par dieviem cilvēku priekšā. Tāpēc arī tikai nedaudzi saglabā sevi. Viņš iekāpa savas neaiz­slēgtās mašīnas priekšējā sēdeklī. Es jau nesaku, ka dau­dziem šeit nebūtu īsta talanta. Viņi ir tiešām labi aktieri un pasaules klases režisori, bet daudzus no viņiem iesūc šī stulbā spirāle.

Mollijai un Rokijam patika Dastijs. Viņa kājas turējās pie zemes un galva bija īstajā vietā. Abi ielēca vecajā Thunderbird un ieslīdēja tā novalkātajos ādas sēdekļos. Dastijs ar kreiso roku satvēra apsūbējušo hromēto stūres ratu, ieslēdza aizdedzi, un pēc dažiem ātrumkloķa pārslēdzieniem un motora rēcieniem viņi jau bija prom.

Brauciens mašīnā ar nolaistu jumtu bija atspirdzinošs, bet pavēss. Dastijs iedeva Mollijai jaku, kur ietīties. Petula sēdēja viņas klēpī un ar mēli ķēra vēju. Viņi brauca atpakaļ pa Holivudas bulvāri un palielināja ātrumu, joņoja cauri Rietumu Holivudai, garām nozibot spilgtajām restorānu, viesnīcu un bāru gaismām. Petulas ausis plīvoja vējā.

-    Tev patīk mūzika?

-    Es to mīlu, apgalvoja Rokijs.

Dastijs ieslēdza kantri un vesternu mūzikas radiosta­ciju.

-    Pats ari kaut ko spēlē?

-    Ģitāru, atbildēja Rokijs.

-            Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Mollija vaicāja, kad viņi brauca garām Beverlihilsas viesnīcai.

-            Jā. Tā ir ļoti dārga visa zeltā un rozā un pilna spil­venu. Tur iekšā ir kā salvešu kastē. Viņš pievērsās ceļam. Redziet tur augšā? Tā ir Primo Sella villa, visa vienās gaismās.

Mollija pazina Sella māju no Lusijas fotogrāfijām. Tā milzīga slējās augstu pakalnā, un ap to pletās ciedru parks. Tas pelēkās mūra sienas un dārzus apgaismoja sudrabaini starmeši. Viņiem braucot augšup, Sella teritorija arvien vairāk pazuda skatam, līdz beigās viss, ko varēja redzēt, bija augstā siena, kas ieskāva villu.

Dastijs piebrauca pie iespaidīgajiem vārtiem, izslēdza mūziku un parādīja viņu ielūgumus apsargiem.

-    Nekad neesmu šeit bijis, viņš paskaidroja.

-    Mēs arī ne.

Mollija cerēja, ka viņas straujais lēmums ierasties šeit neizrādīsies neprātīgs.

Viņiem vajadzētu pēc iespējas ātrāk veikt izmeklēšanu un cerēt, ka Sēlis būs pārāk aizņemts ar viesiem, lai do­mātu par bērniem.