Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija un Rokijs iztukšoja savus augļu kokteiļus un atgriezās it kā kafijas pielaistītajā marmora zālē. Ozolkoka kāpnes, pa kurām viņi devās lejā, pildīja trokš­ņaini ļaudis, un kāpņu augšgalā stāvēja divi apsargi. Šādā situācijā augšējos stāvos iekļūt nebija iespējams. Mollija un Rokijs nolēma sākumā pārlūkot apakšstāvu. Izspiedu­šies starp zeltītā, austrumnieciskā kleitā tērptu sievieti, kura bija plata kā govs, un resnu vīru ar sirmām ūsām, viņi iegāja kādā tukšākā telpā. Tā bija pilna modernās mākslas, un to apgaismoja liela tērauda un stikla lustra, kas bija veidota kā Zemes mākslīgais pavadonis.

-    Atceries, ko teica Dastijs, Rokijs atgādināja Mollijai. Aplūkojot Sella mākslu, mēs varēsim noprast, kas viņš ir par cilvēku.

Kreisajā pusē bija ļoti dīvaina, zaļpelēkos toņos ieturēta glezna, kas attēloja sīku kā pelīšu cilvēciņu barus, kam nebija nekāda apģērba, vienīgi pavadas, un ko veda leijer­kastnieka pērtiķis, kuram ari bija kaklasiksna ar pavadu. Pretī bija paša Sella portrets, tik liels, ka audekls pilnībā nosedza sienu. Viņa acīs, no kurām viena bija brūna, bet otra tirkīzzaļa, atspoguļojās lidojoša žagata.

-    Es domāju, kur viņš pašlaik atrodas, pačukstēja Mol­lija, kad viņiem tuvojās apkalpotājs ar paplāti. Uz tās mākslinieciski bija izkārtots kaut kas, kas izskatījās pēc ceptiem krabjiem, un bļoda ar melnu mērci.

-    Kas tas ir? jautāja Mollija.

-    Mīkstčaulas krabis, atbildēja apkalpotājs. Pamanījis Mollijas samulsušo skatienu, viņš piepilda: Tos var ēst veselus, tā ir īpaša krabju suga.

-    Nē, paldies! atbildēja Mollija. Rokijs vienu paņēma.

-     Mmmmmm, kraukšķīgs, viņš paziņoja.

Rokijs tagad bija tik sajūsmināts par viesībām, ka doma par Sellu viņu vairs nemaz nebiedēja.

-     Es nedomāju, ka viņš tik ļoti interesētos par mums. Viņam ir jācep daudz lielākas zivis.

-     Es vispār negribu, lai mani izcep, teica Mollija, ga­rāmejot atkal uzlūkodama gabaliņos sagrieztos krabjus.

Mollija, Petula un Rokijs, neviena neievēroti, sāka klīst cauri arvien dzīvākajiem viesu pūļiem, meklējot Sella pri­vātās telpas. Viņi nokļuva līdz marmora zāles galam un atvēra kādas durvis, kas veda uz ziemas dārzu. Pa stabiem rāpās biezi džungļu vijumi, kuros slēpās simtiem ziedošu orhideju, un gaiss bija mitrs, ar saldenu smaržu. Vienā dārza galā dzirkstīja iekšējā strūklaka, pie kuras trīs cil­vēki spēlēja ģitāras un dziedāja.

Tur bija tievs gara auguma padsmitnieks ar lielu de­gunu un pinkainiem matiem un aptuveni sešpadsmit ga­dus veca meitene, kurai bija ezīša frizūra un vienai uzacij izcirpta daļa. Trešais, Mollijai un Rokijam par pārsteigu­mu, bija Billijs Bobs Bimbls. Viņi apstājās, lai paklausītos. Mollija redzēja, ka Rokijs izmisīgi vēlas paņemt vienu no malā noliktajām ģitārām un iesaistīties mūzikā, taču viņa apveltīja zēnu ar izteiksmīgu skatienu, atgādinot tam par abu svarīgāko uzdevumu.

Rokijs sāka dungot līdzi.

-            Forši, vecīt, teica pinkainais, spēlējot mādams ar galvu un pievērdams acis.

Tad Rokijs sāka runāt mūzikas ritmā. Uz Molliju tas at­stāja iespaidu. Viņš turpināja izrunāt vārdus, un tas iz­klausījās tiešām labi. Taču, kad zēns deva Mollijai zīmi, viņa kopā ar Petulu aizgāja uz otru ziemas dārza galu. Mollija nevēlējās, lai Rokijs viņu apdullina. Viņa nogaidīja dažas minūtes. Atgriezusies viņa atrada tris ģitāristus ne­kustīgu skatienu blenžam Rokijā.

-    Foooorši, teica pinkainais. Visi trīs bija transā.

Mollija vēl papildus apveltīja katru ar acu skatienu. Tad viņa tiem jautāja, vai Sells viņus hipnotizējis. Tā bija. Pēc Mollijas pavēles aizmirst visus Sella rīkojumus meitene ar izcirpto uzaci atbildēja: Nekādi, draudzenlt! Kā Primo saka -, tā ari ir.

-Jā, teica Billijs Bobs Bimbls. Primo ir vēsais ve­cītis. Uzrakstīšu dziesmu par viņu.

-           Vai tad tu to vēl neesi izdarījis? Tava žagatas dziesma taču ir par viņu, teica Mollija, domādama par melodiju, ko atskaņoja radiostacijas visā pasaulē.

-            Nē, skuķīt, tā dziesma ir par sievieti, kurai lauzta sirds. Tā ir mīlas dziesma.

Mollija saprata, ka virspusēji Bimbls nepamana Primo Sella īsto dabu. Taču, viņa domāja, sirds dziļumos zēns droši vien aptver, kāds cilvēks ir Sells. To apliecināja Billija dziesma.

-    Nodziedi to žagatas dziesmu! viņa aicināja.

Atskanēja Billija Boba saldenā balss.

Neļauj viņam nozagt savu sirdi,

Nozagt to,

Nozagt to, auauauuuu,

Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,

Sargi to, ai, auauauuuu,

Žagatvīrs, auūūūū,

Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,

Žagatvīrs.

-    Kur Sells tevi hipnotizēja?

-    Kino zālē, atbildēja Billijs Bobs Bimbls.

-    Kur tā atrodas?

-            Tur lejā pa kāpnēm. Viņš norādīja uz kāpnēm zie­mas dārza attālajā galā.

-    Ārā, kroketa dārzā, teica Pinkainis. Meitene pamāja.

Mollija deva viņiem rīkojumu neatcerēties, ka satikuši viņu vai Rokiju, un atbrīvoja mūziķus no hipnozes. Tad viņi atstāja tos strinkšķinot un devās meklēt kinozāli.