Mollija Mūna aptur pasauli

Rokijs nospieda durvju rokturi. Tās nebija aizslēgtas. Aiz tām augšup veda zaļa marmora kāpnes.

Mollija jutās kā raganas tornī, kur gaida draudīgs moku rats. Aizvērusi aiz sevis durvis, viņa sekoja Rokijam aug­šup pa kāpnēm. Abi iegāja nelielā dzīvojamā istabā ar dzeltenas ādas sienām un iekurtu kamīnu. Degošā malka smaržoja pēc liepas koka, un liesmas lika ēnām un gais­mai dejot uz griestiem. Bija tāda sajūta, it kā telpa vērotu savus apmeklētājus.

Mollija piegāja pie galda, ko klāja papīru slogi katrs no tiem bija pienenes zieds, ko apņēma cieta caurspīdīgu sveķu bumba.

-     Neskaries klāt tiem var būt pieslēgta signalizācija.

-    Rokij, ja es to nedarīšu, mēs neko neatradīsim. Mol­lija paraustīja galda atvilktnes. Tās bija aizslēgtas.

-     Droši vien abas Sella pielūdzējas ir dzērušas ar viņu tēju šeit, Mollija teica.

Bija vēl divas citas telpas. Vienā novietotas dokumentu kastes un vēl citi skapji, bet arī tie bija noslēgti.

Vajadzēja no Nokmana iemācīties atmūķēt slēdzenes, čukstēja Mollija. Taču Rokijs viņu nedzirdēja. Viņš jau at­radās pretējā telpā, alkstot pēc iespējas ātrāk tikt ārā.

Šī nākamā telpa bija neliela bibliotēka, gar kuras sie­nām no grīdas līdz griestiem rindojās koka plaukti. Tur bija visdažādākās grāmatas romāni, enciklopēdijas, uz­ziņu grāmatas, biogrāfijas, mākslas grāmatas, lugas un fotogrāfiju grāmatas. Vēl viena kamīna abās pusēs bija pa krēmkrāsas atzveltnes krēslam. Uz zema galdiņa atradās skulptūra, kas attēloja plaukstu, kura cenšas satvert aiz­lidojošu sirdi. Pie sienām karājās vēl divas dīvainas glez­nas. Vienā bija attēlota žagata ar kroni galvā un aizsietām acīm. Otrajā bija žagata lidojumā, karājoties pie spārniem un astes piestiprinātās auklās.

Mollija izlasīja vārdus, kas bija ieausti brūna paklāja malās viņai zem kājām.

Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks

Viņa pa grīdu sekoja vārdiem. Vienā vietā paklājā bija savāds izcilnis, it kā zem tā kaut kas atrastos. Mollija pie­liecās un aptaustīja izcilni. Smaidot viņa pacēla paklāja stūri un atrada misiņa atslēgu. Mollija palūkojās uz galdu. Atslēga bija pārāk liela atvilktņu slēdzenēm tā drīzāk izskatījās pēc durvju atslēgas. Varbūt tā bija no durvīm, pa kurām viņa nupat bija ienākusi. Tad Rokijs ieraudzīja, kur der atslēga. Viņš klusējot norādīja uz sienu, kur dažas tievas plaisiņas iezīmēja slēptu durvju atrašanās vietu. Pie grīdas bija mazs atslēgas caurums. Tik klusi, cik vien spēdama, Mollija iebāza atslēgu caurumā un pagrieza to. Tā viegli noklikšķēja, un slepenās durvis atvērās uz iekšu. Lai ko viņi tur arī atrastu, tam jābūt kaut kam tādam, ko Primo Sells noteikti nevēlētos viņiem rādīt.

Slepenajā telpā atradās vēl viena bibliotēka. ŠI bija daudz mazāka par pirmo. Tās vidū bija sarkanbrūns galds ar ādas virsmu un krēsls ar augstu atzveltni. Mollija, Petula un Rokijs ielavījās iekšā.

Gar visām sienām rindojās grāmatas. Taču atšķirībā no tām, kas atradās iepriekšējā telpā, šis visas bija vienāda izmēra un biezuma. Un to iesējums bija vienādas krāsas sarkanbrūns. Dažas bija spilgtas, dažas ļoti izbalējušas, tomēr Mollijai radās iespaids, ka visu grāmatu krāsa sā­kotnēji bijusi pilnīgi vienāda. Mollija pazina šo krāsu, taču nespēja to ierindot kādā konkrētā vietā. Taču, izlasījusi zeltīto uzrakstu uz vienas grāmatas muguriņas, viņa ap­jausmas pilnā atmiņas uzplaiksnījumā pēkšņi ļoti labi zināja, kāpēc krāsa likusies tik pazīstama.

-    Ārprāts! viņa noelsās, lūkojoties uz sienām augšup un lejup.

Jo tur, katrā telpā esošajā plauktā, bija vienas un tās pašas grāmatas eksemplāri grāmatas, kuru Mollija un Rokijs tik labi pazina. Primo Sellam bija simtiem tās ek­semplāru.

H I P

N 0 Z E

-     Es biju domājusi, ka Braiersvilas bibliotēkā ir vienī­gais šīs grāmatas eksemplārs, kas vēl saglabājies pasau­lē, Mollija norija kamolu.

-    Es jau arī, čukstēja Rokijs. Bet sākumā taču ir no­drukāts vesels lērums eksemplāru.

-     Kā tev šķiet, kā viņš tās visas ir ieguvis? jautāja Mollija. Tās taču ir piederējušas dažādiem cilvēkiem.

-    Dažādiem hipnotizētājiem, piebilda Rokijs.

Ar Molliju tagad notika tas, par ko viņa bija domājusi, ka tā mēdz notikt vienīgi zīmētajās filmās. Viņas kājas sāka trīcēt tā, ka ceļgali sitās viens pret otru.

-    Es domāju: kur gan viņi ir tagad?

Rokijs neteica neko.

-     Miruši? Mollija izgrūda aizsmakušā čukstā, kas iz­klausījās pēc ēzeļa klepus. Petula līdzjūtīgi iesmilkstējās.

-     V… varbūt viņš tiem vienkārši licis aizmirst, ko viņi zinājuši par hipnozi, un nosūtījis tos atpakaļ uz turieni, no kurienes tie nākuši, minēja Rokijs, nevēlēdamies at­zīt, cik ļauns īstenībā varētu izrādīties Primo Sells.

-     Tās ir kā trofejas, šņāca Mollija. Tās ir kā visu viņa pārspēto hipnotizētāju skalpi. Meitenes plaukstas svīda tā, it kā viņa atrastos saunā. Man tas nepatīk. Mums jāizkļūst no šejienes.