Mollija Mūna aptur pasauli

Dastijs sekoja virknei citu mašīnu pa garo, līkumaino ceļu, garām ciedriem un maziem ezeriņiem ar krāsainām zemūdens gaismām. Viļņotajos mauriņos bija izkaisītas milzīgu apmēru skulptūras, kas attēloja robainus tērauda briesmoņus, kuri izskatījās tā, it kā ganītos pilnmēness gaismā. Vietumis zālē kustējās mazas gaismiņas.

-     Mākslas mīļotājs. Domāju, ka iekšā jābūt veselai ko­lekcijai. Tātad, Dastijs sausi bilda, ari tad, ja cilvēki nebūs interesanti, varbūt tādi būs priekšmeti, kas karājas pie sienām. Un, aplūkojot saimnieka mākslas priekšme­tus, gūstam priekšstatu par viņu pašu.

Ceļš noveda pie grantēta laukuma augšā aiz galvenās ēkas, kur apkalpotājs norādīja Dastijam uz vietu pie sie­nas. Autostāvvietas vidū strūklakas centrā atradās lidoju­mam sagatavojusies liela akmens žagata. No tās spārnu galiem tecēja ūdens.

Mollija izkāpa no mašīnas un iedziļinājās ainavā. Zem viņiem bija Primo Sella mājas jumti, skursteņi un augšējo stāvu logi. Aiz muguras pletās Losandželosas plašumi kā sega, kas sastāv it kā no miljoniem Ziemsvētku svecīšu, no kurām dažas sakārtotas pareizās rindās, bet citas veido krāsu un mirgojoša neona jūkli.

-    Esmu dzirdējis par šo skatu. No šejienes pilsēta šķiet kā datora slēgumu shēma, vai ne? ierunājās Dastijs, kad viņi cauri liesmojošām lāpām devās lejup pa akmens pakāpieniem uz mājas aizmuguri.

Pa labi un pa kreisi izkārtoti rožu dārzu ornamenti, un katrā no tiem uzstādītas vēl citas tērauda skulptūras. Petulai ejot garām, astes spalvas izpleta kāds pāvs. Kāpņu lejā bija japāņu ūdensdārzs ar ziedošiem kokiem. No iz­griezumiem rotāta koka gājēju tiltiņa nokarājās violeti gliclniju puduri. Dīķi zem tā starp ūdensrožu lapām peldēja lielas oranži un balti lāsumainas zivis.

-     Ķīnas karpas, Dastijs norādīja uz tām, kad viņi šķēr­soja tiltiņu. Mollija saprata, ka šī ir pirmā reize, kad viņa atrodas tiešām bagāta cilvēka mājā. Meitene nodomāja, cik ārkārtīgi īpašai jābūt sajūtai, katru dienu pārnākot mā­jās šādā vietā. Viņi pagāja zem arkas un nokļuva pie apa­ļa, bruģēta pagalma, kur viņus pārsteidza olas skulptūra, pēkšņi no savas augšdaļas izšaujot oranžu liesmu stabu. Priekšā bija kokgriezumu ornamentiem rotātas durvis. Šeit ielūgumus pārbaudīja vēl viens apsargs. Tad Mollija, Petula un Rokijs sekoja Dastijam vestibilā ar augstiem griestiem.

Pāri margām viņi varēja nolūkoties lielā zālē. Platas ozolkoka kāpnes veda lejup uz marmora grīdu, kuras or­naments izskatījās tā, it kā pa grīdu kāds būtu izlaistījis kafiju. No telpas aiz zāles plūda džeza mūzika. Dodoties lejup pa kāpnēm, Mollija skatījās pa labi un pa kreisi uz garo zāli, no kuras varēja nokļūt citās mājas daļās. Visur rosījās apkalpotāji un apkalpotājas, kas steidzās iekšā un ārā no telpām ar glāžu un uzkodu paplātēm.

-     Ejam ārā uz mājas priekšpusi! vedināja Dastijs un virzīja viņus uz Primo Sella viesu telpu.

No milzīgās zāles, kuru tagad pildīja viesi, uz laiku bija iznestas mēbeles. Griestu vidū karājās varenu apmēru kroņlukturis, no kura kā tūkstošiem rasas pilienu noka­rājās kristāla gabaliņi. Četru cilvēku ansamblis spēlēja Tu esi ieguvusi manī. Kad viņi gāja garām mūziķiem, Dastijs nedaudz pagorījās smieklīgā dejā un izveda viņus ārā.

Kad viņi iznāca uz tenisa laukuma izmēru balkona, kāda balss iesaucās: Ei, Dastij, tu esi klāt!

Slaida, skaista arābiete sarkanā caurspīdīga auduma kleitā apvija rokām vecās filmu zvaigznes kaklu.

-     Lai jums labs vakars, bija prieks jūs satikt! Dastijs atsveicinājās, pamājot Mollijai un Rokijam un pagriežo­ties, lai pievienotos savai draudzenei režisorei.

Kāds apkalpotājs piedāvāja Mollijai un Rokijam augļu kokteiļus. Petula apēda olīvu, ko bija atradusi uz grīdas. Tad viņa sāka sūkāt tās kauliņu. Mollija aplūkoja Primo Sella mājas fasādi.

Mājai bija četri stāvi. Pa apakšstāva logiem viņa redzēja cilvēkus svinam viņiem rokās bija šampanieša un trij­stūrainas kokteiļu glāzes. Glorija Hllhārta bija apkampusi Džino Puči; Herkuless Stouns apbrīnoja Sukijas Šampanietes Oskaru; Stefānija Gulaša ar skūpstu apsveica Karali Alni. Ieradies bija pat politiķis Gandolli, kuru Mollija pa­zina no vēlēšanu kampaņas plakātiem visā pilsētā. Nakts gaisu pildīja čalas, smiekli un sajūsma. Cilvēki izbaudīja sajūtu, ka šovakar Holivudā šis ir labākais saviesīgais pa­sākums.

Daudzi no viņiem "ķemmēja" telpas, lai aprunātos ar svarīgākajiem cilvēkiem. Aktieri centās apburt režisorus, režisori pieglaimojās producentiem, producenti meklēja zvaigznes, par kurām domāja, ka tās varētu padarīt viņu nākamo filmu par kases grāvēju.

Bet Mollija apzinājās, ka viņiem ir paveicies nokļūt šeit šādā vakarā. Lejā villa zumēja no trokšņa un rosības, bet aiz augšējo stāvu logiem nebija redzama nekāda kustība. Pietiekami jauki un klusi, viņa nodomāja, lai nedaudz pa­pētītu.

divdesmit trešā nodaļa