Mollija Mūna aptur pasauli

Politiķi, armijas krējums un slavenības, teica Mollija. Es saprotu viņa spēli. Viņš dabū šurp politiķus un armij­niekus, apsolot, ka šeit tie satiks zvaigznes. Viņš zina, ka zvaigznes apreibina pat politiķus. Es nemaz nebrīnītos, ja Sells būtu iecerējis līdz dienas beigām dabūt zem sava papēža dažus politiķus.

Pārskrienot kā zirnekļi, Mollija un Rokijs pa gaiteni traucās uz Sella apdzīvoto mājas spārnu. Viņi pajoņoja garām gaismā apdullušo zaķu attēliem. Tad nonāca līdz mirgojoši zilajam neona uzrakstam, kas vēstīja: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus," un tūdaļ trī­cot kāpa augšup pa zaļajām marmora kāpnēm, kas veda uz Primo Sella darbības centru. Abi lēsa, ka Primo Sells apakšstāvā izklaidē viesus, taču prātā kā draudīgs mā­konis melnēja doma par nonākšanu aci pret aci ar viņu. Mollijas ausīs dobji dunēja, sirdij spēcīgi dauzoties un sūtot pulsējošas asinis cauri galvai.

Tomēr, kad viņi bija nonākuši kāpņu augšgalā, gaiss bija tīrs. Abi aši ieslīdēja Sella pēc liepām smaržojošajā kabinetā.

Tiklīdz bērni bija to izdarījuši, viņi izdzirdēja gaitenī atbalsojamies divas rupjas balsis. Tās tuvojās.

divdesmit sestā nodaļa

Mollijas prāts no šoka atteicās darboties, un viņa ne­zināja, ko iesākt. Meitene pieķēra sevi skatāmies uz kamīna malkas grozu un domājam, vai nevarētu no­slēpties tur. Laimīgā kārtā Rokijs nezaudēja galvu un rāva draudzeni pie atvilktajiem aizkariem. Katrs veikli satvēra pa auduma pusei un paslēpās aiz tumšzaļā samta, sakār­tojot to tā, lai aizkaru kritums izskatītos dabisks. Mollija apvaldīja satraukto elpu. Palūkojoties apkārt zaļajā au­duma rullī ap sevi, viņa jutās kā kāpurs kūniņā.

Durvis atvērās un aizvērās, telpā ienākot diviem cilvē­kiem. Mollija uzreiz pazina Primo Sella glumi samtaino balsi.

-     Te es to visu daru, viņš teica. Mans mājas kabi­nets. Te es domāju un atslābinos. Ak jā un te es izrakstu čekus.

Mollija dzirdēja Primo pagriežam atslēgu un atveram galda atvilktni šausminoši tuvu viņas slēptuvei. Meitene norija siekalas galvā skanēja tā, it kā ūdens gāztos lejup pa notekcauruli.

-    Ak jā, mana labdarības čeku grāmatiņa. Te tā ir.

-    Tas tiešām ir ļoti laipni no jūsu puses, Sella kungs, teica otra vīrieša balss.

-      Nepavisam nē, ģenerāli. Tas man tiešām sagādā prieku. Lūdzu, sauciet mani par Primo!

Mollijas krūtis sažņaudzās. Ciktāl viņa atcerējās, ģene­rālis bija augstākā armijas pakāpe.

-     Paldies, un sauciet mani par Donaldu!

-            Donald, nav par ko. Mana paša māte bija atraitne, tāpēc es neesmu uzaudzis kopā ar tēvu. Es jau nu vislabāk zinu, cik ļoti būs palīdzēts šīm ģimenēm, ja tās saņems līdzekļus no jūsu labdarības fonda. Lūdzu, apsēdieties!

Mollija dzirdēja ādas krēslu iegrimstam zem ģenerāļa pēcpuses un tad čīkstoņu, kad apsēdās arī Primo Sells.

-     Kam man jāizraksta čeks? jautāja Sells.

-            Savienoto Valstu armijas Atraitņu fondam, skanēja atbilde.

-    Vai ar desmit miljoniem dolāru pagaidām pietiks?

Ģenerālis skaļi norija siekalas.

-            Pilnīgi. Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mani pārsteidz jūsu cēlsirdība.

Kādu brīdi Mollija domāja, vai viņa un Lusija Ļogana nav nepareizi novērtējušas Primo. Varbūt viņš lieto hip­nozi, lai darītu labu.

Iestājās klusums, un Mollija sasprindzināja dzirdi. At­skanēja rakstāmspalvas švīkstoņa uz papīra. Sekoja ilgs pārtraukums, un tad viņa izdzirdēja apmēram šādu skaņu:

-    Bdeughhhh.

Tā nāca no ģenerāļa lūpām.

Mollija uzreiz zināja, kas noticis. Tagad viņi uzzinās, kā Primo Sells nostiprina savu hipnozi.

-            Labi, teica Sells, kā runādams ar bērnu. Tagad tu, Donald, pilnībā esi manā varā. Tu aizmirsīsi, ka es apso­līju ziedojumu tavam labdarības fondam. Tu neatcerēsies mūsu tikšanos šeit. Tā vietā tu atcerēsies brīnišķīgas pus­dienas manā mājā. Pēc mirkļa tu atgriezīsies pie citiem viesiem un domāsi, ka esi vienkārši apmeklējis tualeti. No

šī brīža tu izpildīsi manas pavēles. Un tava paklausība būs cieša un nesatricināma. Tu paliksi manā varā vienmēr… vienmēr… vienmēr…

Mollija aiz aizkariem nodrebēja. Viņai cauri augšup cē­lās aukstums, tik salts, it kā nāktu no šļūdoņa vidus, un viņas dimants pēkšņi kļuva auksts.

Viņa ļāva ledainajai sajūtai plūst sev cauri, bet neļāvās tai pilnībā. Kad laiks apstājās, viņa saprata divas lietas. Pirmā bija šokējošais fakts, ka Sells spēj apturēt laiku, bet otrā ka tieši tā viņš nostiprina savu hipnozi. Viņš apturēja pasauli, kamēr viņa upuri bija hipnotizēti, un tas kaut kā nostiprināja viņa iedarbību.

Primo Sells strauji saslējās sēdus krēslā pretī ģenerālim, it kā būtu saņēmis elektrošoku. Matiņi pakausī sacēlās stāvus, jo viņš bija sajutis pretdarbību. Šajā pašā telpā bija kāds, kas palicis neskarts un elpo. Viņš piecēlās un ar trim enerģiskiem soļiem šķērsoja kabinetu loga virzienā. Sells prāva sāņus samtu. Mollija būtu kliegusi, bet rīkli bija aizžņaugušas bailes.

Kādu mirkli Primo Sells izskatījās šokēts. Pat uzjautri­nāts. Viņa ceļā reti pagadījās cilvēki, kas spēja turpināt kustēties laika apturēšanas brīdī.