Mollija Mūna aptur pasauli

Herkuless Stouns palūkojās uz savu šķīvi un sarauca pieri. To es nevaru ēst, viņš norūca. Kā uz burvja mājienu viņam blakus nezin no kurienes parādījās viņa personiskais sulainis. Man šķiet, ka mēs šefpavāram pateicām, kādi burgeri man garšo. Siers jāliek virs gaļas, un gurķīšiem jābūt starp tomātiem un salātiem, nevis uz salātu lapas. Sinepes jāliek zem gaļas, nevis uz tās, un majonēzei jābūt starp gurķiem un tomātiem.

-    Piedodiet, ser, teica sulainis, bet šefpavāram to ir ļoti grūti atcerēties, jo sastāvdaļu kārtība nemitīgi mai­nās.

-     Es to nevaru ēst, uzstāja Herkuless Stouns un kā niķīgs bērns apgrieza šķīvi otrādi.

-    Ak dievs! iesaucās Sukija Šampaniete no galda otras puses. Es tagad vairs nespēšu ieēst savus salātus.

Kosmosa Dūzis bija saprotošāks. Neuztraucies, Herk!

Taču Karalis Alnis, kas sēdēja blakus Sukijai, pastūma sāņus astoņžuburaino svečturi, lai varētu ielūkoties Herkulesam Stounam tieši acīs.

-     Es tev saku, Stoun! viņš ierēcās. Vēlreiz tāda uz­vedība, un vakariņās tu saņemsi manas dūres sviestmaizi. Uz tās nebūs ne majonēzes, ne marinētu dārzeņu, ne si­nepju. Tā būs tāda, kāda tā ir, un tā izsitīs visus tavus skaistos zobus, tā ka pēc tam tev nāksies pārtikt vienīgi no zupām.

-     Pamēģini tikai, Alni! Es sūdzēšos tiesā, atbildēja Herkuless, vingrinot bicepsu.

-     Ja jau runājam par ēdienu, Alni, iejaucās sporta zvaigzne Tonijs Vams, kā tev patiktu nogaršot kādu no maniem kungfu siteņiem?

-    Primo, lūdzu, apturi viņus! Nevaru ciest, kad viņi strī­das, gaudulīgi lūdzās Sukija.

-     Pietiek! nokomandēja Primo Sells. Un pēkšņi visas telpā esošās zvaigznes paklausīgi nokāra galvas. Ienāca Sinklērs Sells un atvainojās par kavēšanos.

-    Kārtējais kašķis? viņš apjautājās.

-     Šovakar nemaz nebija tik slikti, atteica Sells.

Pēc vakariņām visi devās lejup uz kinozāli. Lielais kino­ekrāns bija izjaukts, un telpā aiz tā atklājās skatuve ar priekškaru. Uz tās pie koncertflīģeļa sēdēja frakā tērpies vīrietis ar baltu kaklasaiti.

Visi ieņēma vietas, jau iepriekš labi zinādami, kāda iz­klaide viņus sagaida. Tā bija izrāde, par kuru neviens ne­kad nerunāja.

Sells iekārtojās atzveltnes krēslā. Šī viņam bija dienas mīļākā daļa. Viņš sasita plaukstas, un gaisma nodzisa, atstājot vienīgi divus baltus starmešus, kas apspīdēja ska­tuves priekšdaļu. Pianists sāka spēlēt Sella mīļākās dzies­mas melodiju. Un tad parādījās zvaigzne.

No kulisēm iznāca Deivīna Natela. Viņa izskatījās kal­snāka un vairāk nogurusi nekā žurnālu fotogrāfijās. Bla­kus viņai stīvs kā alvas zaldātiņš stāvēja miesassargs.

Viņa skatījās tumšajā zālē.

-     Es nedziedāšu, viņa izaicinoši teica.

Sells palūkojās viņā un klusi nopūtās. Jau kādu simto reizi viņš pārdomāja, kas gan Deivīnā met izaicinājumu viņa hipnozes spējām. Kad viņš bija centies meiteni hip­notizēt, tā bija izvairījusies no viņa magnētisma kā ķir­zaka no tīkla. Tomēr, kaut arī Sellu tas mulsināja, viņš par to pārāk neuztraucās, jo Deivīnā bija kaut kas tāds, kas iedvesa Sellam bijību. Viņš bija atklājis, ka mazās zvaigz­nes dziedāšana liek viņam justies labāk nekā jebkas cits. Viņš nezināja, kāpēc. Meitenes balss viņam bija kļuvusi par nomierinošām zālēm, un tagad viņš bez tās vairs ne­spēja iztikt.

-     Ak, mīļumiņ Deivīna! atsaucās Sella zīdainā balss.

Vai tu tiešām domā, ka vēl kaut dienu brokastīs,

pusdienās un vakariņās spēsi pārtikt tikai no jūras ežiem? Tu taču zini, kā tev tie riebjas. Padomā, kas viss vēl va­rētu būt tavā ēdienkartē! Mums tagad ir lielisks jauns šefpavārs, kurš gatavo pašu garšīgāko šokolādes torti un sviesta virtuļus mājas gaumē.

Uz mirkli Deivīnas apakšlūpa nodrebēja. Tad viņa pie­cirta kāju.

-    Es neesmu lakstīgala krātiņā, Sell. Es nedziedāšu tikai tāpēc, ka tev tā patīk. Par dziedāšanu man maksā. Es ne­daru to par velti. Un it īpaši es nedarīšu to tev. ES TEVI IENĪSTU!

-     Nu, nu, Deivīna! Es jau lūdzu tikai vienu dziesmu. Tad tu atkal varēsi dzīvot kā princese. Tu varēsi iet vannā ar eksotiskām eļļām. Varēsi izmazgāt matus. Deivīna lūkojās tumšajā zālē, ap viņas pelēkajām acīm bija tumši loki. Viņa dusmīgi pakratīja galvu. Tomēr meitene apzi­nājās savu sakāvi.

-    Labi, labi, es dziedāšu.

Pēc šiem vārdiem pianists atkal sāka spēlēt melodiju.

Sells atlaidās krēslā. Dziesma, ko gatavojās dziedāt Deivīna, bija vienīgais, kas jelkad bija spējis likt viņam izjust kaut kādas emocijas. Varbūt, Primo domāja, viņam to bērnībā dziedājusi māte. Sells nezināja, kāpēc dziesma izraisa viņā maigas jūtas, taču tā nu tas bija. Nožēlas un ilgu izjūtas. Un tad, kad dziesmu dziedāja šis bērns, tā kļuva vēl desmitkārt iedarbīgāka. Deivīnas raksturs nebija nekāds jaukais, taču tam nebija nozīmes. Viņa atgādināja Sellam par kaut ko zudušu. Varbūt par bērnību.

Deivīnas dzidrā balss plūda cauri gaisam kā svaiga pa­vasara vēsma.

Sēžot uz salas okeānā,

Domā par brīvi.

Guļot zeltsmilšu pludmalē, Izbaudi dzīvi. Izklausās kā paradīzē, Bet paradīze tā nav, Nav gan.

Jo redzi, miljardiem viļņu

Dala tevi no manis.

Tikai tu spēj vērst manu pasauli

Debešķīgu.