Mollija Mūna aptur pasauli

-     Šī ir Klusā okeāna piekrastes šoseja, skaidroja Sin­klērs. Tā ved gar visu Amerikas rietumu krastu. Tur, viņš norādīja pa kreisi, ir ziemeļi Sanfrancisko, tad Sietla, līdz nokļūst Kanādā, un tur, viņš rādīja pa labi, ir dienvidi Malibu, tad Losandželosa un beigās Mek­sika.

-    Kolosāli, jūsmoja Rokijs. Un kur mēs tagad esam?

-    Šo vietu sauc par Kāpu pludmali. Līdz Holivudai ir ap­mēram divu stundu brauciens, tāpēc dosimies ceļā.

Aston Martin izlidoja uz šosejas asfalta.

-    Ja jau brauksim gar Malibu, vai nevaram iegriezties un apraudzīt, kā viņiem visiem tur iet? jautāja Mollija. Sinklērs noliedzoši pakratīja galvu un ieslēdza ātrumu pārslēga sviru stāvoklī liela jauda.

-     Man ļoti žēl. Pagaidām vēl ne, Mollij. Pašlaik viņi do­mā, ka tu strādā pie Labdara. Man nācās visus hipnotizēt, lai viņi neuztrauktos par tavu pazušanu. Ceru, ka tev nav iebildumu. Bet viņiem tiešām iet labi un, ja tu viņiem pievienotos šodien, pastāvētu briesmas, ka Primo varētu uzzināt, ka tu esi dzīva, un to jau nu gan mēs negribam.

Mollija, turot klēpī Petulu, atslīga zilajā ādas polsterējumā. Meitene aizvēra acis. Viņa jutās visai dīvaini. It kā būtu ceļojusi augšup pa laika stabu, pa laika cilindru, kurā ir redzējusi vasaras un rudens mēnešus, bet nav tos īsti piedzīvojusi. Tātad šāda sajūta ir cilvēkam, kas hip­notizēts ilgāku laika posmu. Mollija jutās atbildīga par cilvēkiem, kuru prātos viņa bija rakņājusies, kaut ari nejuta vainu par to, ka bija hipnotizējusi Nokmanu, lai tas kļūtu labāks. Viņš taču tagad izbauda dzīvi vairāk, vai ne? Drīz hipnozes iedarbība uz Nokmanu būs beigusies un viņš būs pārvērties par labu cilvēku.

-            Ko pa šo laiku sadarījuši Nokmans un Trinklberijas kundze? Kaut ko jauku?

-Jā, ir gan, atbildēja Sinklērs, smaidot nospiezdams taustiņu videoiekārtā. Ja vēlaties braucot izklaidēties, pavērojiet ekrānu.

Pie griestiem viņu priekšā iegaismojās neliels ekrāns, un par lielu pārsteigumu Rokijam un Mollijai sākās ama­tieru videoieraksts.

Tajā bija redzami visi bāreņu nama bērni, kas bija sa­rīkojuši kaut kādas svinības kopā ar Nokmana kungu un Trinklberijas kundzi. Mikrofons bija uztvēris Nokmana ru­nas beigas.

-            Un nu beidzot, viņš teica, es zin, cik brīnišķīg ir pasaul.

Visi aplaudēja.

-            Kam ir dzimšanas diena? jautāja Mollija. Nokmanam?

-            Nē, tās ir Nokmana kunga un Trinklberijas kundzes saderināšanās svinības. 1as notika jūlijā.

-            Kas notika? Mollija un Rokijs satriekti vērās Sinklērā.

-            Vai tu esi par to pārliecināts? jautāja Mollija. Vai viņi, nu, mīl viens otru?

-    Jā, kā divi balodīši.

-    Vai! noelsās Rokijs.

-            Jā, viņi ir loti laimīgi, apgalvoja Sinklērs. Mollija palūkojās uz Rokiju.

-Ja vien viņš to neievedīs noziedzīgajā pasaulē.

-            Nekādi, sacīja Sinklērs. Cik redzu, tas čalis ir vai traks pēc viņas un darīs visu, lai viņu iepriecinātu.

-     Nu, ja jau T. kundze ir laimīga, tad es arī, noteica Mollija. Un kā tad iet citiem?

Sinklērs patina kaseti uz priekšu. Dzīvojamā istabā Džemma un Gerijs bija sarīkojuši izrādi pārējiem bāreņu nama bērniem. Džemma palūdza Heizlu iznākt priekšā un paziņoja, ka hipnotizēs viņu. Mollija un Rokijs neticēja savām acīm. Tad Džemma un Gerijs hipnotizēja Heizlu un pārliecināja viņu, ka tā atrodas uz ļoti augsta mūra un ka ikreiz, kad Džemma izpūš gaisu, mūris līgojas. Heizla gulēja iepletusies skatuves vidū un turējās, lai vējš viņu nenopūstu.

-    Bet kas viņiem to iemācījis? jautāja Rokijs.

-    To izdarīji tu, atbildēja Sinklērs. Nu, netiešā veidā.

-Es?

-Jā, apstiprināja Sinklērs. Rādās, ka tu esi nokopējis oriģinālo hipnozes grāmatu un viņi atraduši kopijas daļu. Viņiem tīri labi izdodas izskatīties pēc īstiem hipnotizē­tājiem.

-     Bet viņi taču ir īsti, vai tad ne? Šī izrāde izskatās spīdoši!

-      Neļauj sevi apmānīt! Heizla tēlo. Džemmai un Geri­jam nav nekādu hipnotizētāju spēju. Es to pārbaudīju. Bet ņem vērā, ka viņi ir ļoti labi dzīvnieku dresētāji. Paska­ties!

Tās pašas telpas priekšplānā stāvēja galds ar miniatūru vingrošanas zāli uz tā. Tur bija mazi slidkalniņi un šūpo­les, šūpošanās dēļi un karuseļi. Mollija un Rokijs izbrīnā vēroja, kā Gerijs liek savām pelēm braukt pa slidkalniņu, šūpoties šūpolēs un uz dēļa un griezties karuseļos. Peles pat stāvēja cita uz citas, veidojot mazas peļu piramīdas.

-    Gerijs pavisam noteikti spēj tikt galā ar šīm pelēm, teica Sinklērs, kad filma beidzās. Petula skatījās uz ekrānu un mirkšķināja acis.

Kādu bridi viņi brauca klusējot. Sinklērs pievērsa uzma­nību ceļam, taču šķita uztraukts, padeva un atkal noņēma gāzi un bungoja pa stūri. Šķita, ka viņš kaut ko dziļi prāto. Mollija domāja cik grūti viņam ir nodot paša tēvu.

Tad, it kā Sinklēru nodarbinātu tā pati doma, viņš ieru­nājās: Vai zināt, Primo Sells nemaz nav mans īstais tēvs. Viņš mani adoptēja. Un Salliju arī. Viņš atvēra skapīti zem cimdu nodalījuma. Tajā atradās mazs ledusskapis. Sinklērs pasniedzās pēc dzērieniem.