Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija pamāja. Līdz šim Sinklērs bija vienīgais, kam varētu rasties grūtības. Jaunietis vilka ievēlēto prezidentu pa marmora zāli. Sellam, kā lupatu lellei bumsījoties aug­šup pa ozolkoka kāpnēm, nokrita zamša mokasīns. Mollija, cieši turoties pie Rokija, to pacēla. Viņa palūkojās uz mājas augšējiem stāviem un iztēlojās, kā tur kaut kur pilnīgi viena sēž Deivīna Natela. Tagad viņi nevarēja to glābt viņiem nebija laika. Taču, ja viss notiks saskaņā ar plānu, Deivīna drīz būs brīva.

Sinklērs pārvilka Sellu pāri pagalmam, kur virs milzīgās olas gaisā karājās sastingusi liesma. Viņi sasniedza Aston Martin, un Sinklērs iestīvēja Sellu aizmugures sēdeklī. No­slaucījis sviedrus no pieres, viņš aši ielēca priekšējā sē­deklī un, riepām švīkstot, ātri iegriezās grantētā ceļa līkumā.

-     Nospied pulti! viņš uzsauca Rokijam, un čuguna vārti atvērās tieši laikā, lai izlaistu ārā rēcošo mašīnu. Pēc dažām minūtēm viņi jau drāzās pa Saulrieta bulvāri, līkumojot caur sastingušo satiksmi. Sastrēgumus viņi ap­brauca pa pretējo joslu vai ietvi un traucās pāri visiem krustojumiem pie sarkanās gaismas. Mollija sāka trīcēt, ar pūlēm turot ciet laiku.

Pēkšņi Sinklērs nobrauca malā un apturēja mašīnu. Mol­lija atlaida apturēto laiku, un mašīnas otrā ielas pusē at­kal kustējās ar pilnu ātrumu. Primo Sells noņurdējās, bet palika transā.

-    Vai man likās, vai tu arī to sajuti? Sinklērs klusi jau­tāja.

-    Ko tad? vaicāja Rokijs. Zemes grūdienu?

Mollija nervozi palūkojās pa logu. Tas nāca no debe­sīm.

-    Tas bija tālu, bet likās, ka tuvojas, piekrita Sinklērs.

-    Es neko nejutu, teica Rokijs.

-    Kāds pretojās sastingumam, paskaidroja Mollija.

-     Citplanētieši?

Mollija juta, ka nobāl. Nekad mūžā viņa nebija ticējusi, ka citplanētieši tiešām varētu pastāvēt, taču pēdējā laikā viņa bija redzējusi, ka iespējams ir viss. Sinklērs neteica neko.

trīsdesmit sestā nodaļa

Mollija, Rokijs un Sinklērs sēdēja uz garā, baltā sola pie milzīgā panorāmas loga Sinklēra dzīvojamā istabā. Viņi jutās noguruši, taču vienlaikus visus pildīja prieka pilns apmierinājums. Sinklērs tik tikko spēja ap­valdīt sajūsmu.

-    Tas ir tik forši! viņš atkal teica; šo frāzi viņš bija at­kārtojis nemitīgi visu laiku, kopš viņi beidzot bija ielikuši Sellu liftā un iedabūjuši mājā. Patiesībā Sinklērs bija ne tikai priecīgs, bet ari satriekts. Ieraudzīt, ka Primo, cilvēks, kurš bija ar varu vadījis viņa dzīvi, tagad kļuvis par tukšu čaulu, bija šokējošāk, nekā viņš bija iedomājies.

Sells, pilnīgi un dziļi hipnotizēts, sēdēja krēslā ar aug­stu atzveltni un izskatījās tā, it kā būtu norijis litru javas maisījuma. Mollija bija apveltījusi viņu ar bīstami spēcīgu acu skatiena devu. Petula apošņāja viņa kājas.

-    Ko mēs tagad darīsim? Rokijs klusi jautāja.

-    Mums jāatņem viņa vēlme kļūt par prezidentu, čuk­stēja Sinklērs. Mums jādara gals viņa tieksmei pēc varas. Dari tā, lai viņš negribētu kontrolēt visu pasauli, lai viņš negribētu bezgalīgu bagātību.

-     Acīmredzot mums jāatņem viņam zināšanas par to, kā hipnotizēt cilvēkus, teica Mollija.

-Jā, piekrita Sinklērs. Un tad mums jāveic ar paroli fiksēta hipnoze, lai viņam tā saglabātos vienmēr.

Mollija neomulīgi mīņājās no kājas uz kāju. Viņai ne­kad nebija patikusi doma, ka varētu kādu ieprogrammēt domāšanai noteiktā veidā uz visiem laikiem.

-            Mums tas nav jādara. Es gribu teikt, ka Nokmanam mēs nepielietojām mūžīgu hipnozi. Un paskaties, cik daudz labāks viņš ir kļuvis! Varbūt mēs varētu likt Sellam laboties pašam?

-            Sells nav tik sīka zivtiņa kā Nokmans, Mollij. Viņam piešauts pārāk daudz piparu. Viņa smadzenes nav nor­mālas. Mēs nevaram atļauties būt lādzīgi un dot viņam analīzes iespējas. Mēs nevaram tā riskēt.

-    Laikam jau ne, Mollija negribīgi piekrita.

-           Pats svarīgākais, atgādināja Rokijs, ir atbrīvot vi­sus Sella upurus. Mums jānoskaidro, kur viņi atrodas un kādas ir viņu paroles, lai varam noņemt viņiem hipnozi.

-   Ja viņš zina, kur tie ir, teica Mollija.

-    Un ja tie vēl ir dzīvi, Sinklērs piebilda.

-    Nu labi, nosprieda Mollija. Rīkojamies!

Mollija uzlūkoja vīru, kurš vēl pirms neilga laiciņa bija viens no varenākajiem planētas cilvēkiem.

-            Primo Sell, tagad tu atbildēsi uz visiem maniem jau­tājumiem! viņa tam pavēlēja. Kur ir Lusija Ļogana? Vai viņa ir drošībā? Vai viņa ir dzīva?

-            Ļogana ir Kalifornijā. Viņa apmetusies Beverlihilsas viesnīcā.

-            Vai re! teica Sinklērs. Tātad viņš to ir atvedis sev tuvumā, lai viņa varētu strādāt tā labā, kad tas būs ne­pieciešams.

-            Tas ir neiedomājami, teica Mollija. Bet paldies dievam par to! Tad mēs ātrāk varēsim tikt pie viņas un noņemt viņai hipnozi.

Tikusi vaļā no mokošā jautājuma par Lusiju, viņa uz­drošinājās pavaicāt ko drūmāku.

-            Un tā, Primo Sell, cik cilvēku tu īstenībā esi nogali­nājis?

-            Astoņus, atbildēja Sells tik bezkaislīgi, it kā stās­tītu, cik cilvēku uzvarējis galda tenisā. Mollija šausmās atkāpās.