Mollija Mūna aptur pasauli

Ceturtā lode. Piektā lode. Bailes caurstrāvoja Molliju, kad Ļogana vērsa šaujamo pret viņas galvu, sirdi, vēderu. Meitene drebēja, apturot pasauli astoto reizi. Viņa gandrīz nokavēja. Lode karājās gaisā collas attālumā no viņas pie­res. Mollija metās dīvāna aizsegā.

-     Tev palikušas vēl tikai dažas lodes! viņa kliedza cauri ledainajai miglai, kas sāka celties no ūdens un pie­pildīt telpu.

-     Tu pārāk daudz skaties filmas. Es tikko pārlādēju, teica Ļogana. Mollija pameta skatu ap sava slēpņa stūri. Ļogana viņu pamanīja, un atskanēja vēl viens šāviens; skaņa mirklī apklusa, kad Mollija atkal visu sastindzināja. Mollija trīcēja. Ļogana trīcēja. Telpā sāka kļūt ļoti, ļoti auksti.

-    Tu esi gļēvule, Mollija, smagi elpojot, izspieda. Bū­tu tikai godīgi, ja ari man būtu stroķis.

-     Es neesmu gļēvule, atbildēja Ļogana. Es tikai gribu iegūt negodīgas priekšrocības, tas ari viss. Galu galā man jāuzvar, Mollij!

Ļogana sarauca pieri. Viņa tiešām negribēja spēlēt pa­slēpes ar šo skuķi. Viņa gribēja darīt galu šai lietai. Visa šī laika apturēšana bija ļoti nogurdinoša. Bet vēl nepa­tīkamāk bija apzināties, ka viņa nekad neiedomājās, ka Mollija varētu būt tik spējīga. Pasaules vairākkārtējai ap­turēšanai nepieciešama ārkārtīga koncentrēšanās. Ļogana nekad nebūtu domājusi, ka to spēj paveikt bērns. Taču viņa zināja, ka, gluži tāpat kā daudzas reizes lokot pa­pīra lapu, arī laika locīšana galu galā kļūst neiespēja-ma. Ļogana zināja, ka beigās Mollijai vairs nebūs nekādas iespējas izvairīties no viņas lodēm. Tāpēc, kaut arī Ļoga­nas spēki tika pārbaudīti pilnā apmērā, viņa tomēr apzi­nājās, ka uzvarēs. Viņa atkal pacēla revolveri.

Mollijai klabēja zobi. Ikreiz, kad viņa izspieda uz āru auksto saplūsmes izjūtu, bija tā, it kā pasaule izsūktu sil­tumu no viņas ķermeņa. Tagad pa visu telpu klājās ledusaukstas miglas plīvuri. Lusijas Ļoganas ķermenis bija saskatāms, bet Mollija tik tikko spēja izšķirt viņas pirksta kustību pret revolvera gaili. Viņa drīzāk nojauta nekā re­dzēja, kad Ļogana gatavojas šaut.

Arī Lusijas Ļoganas skatiens šķita aizmiglojies. Dzirda­mība bija neskaidra. Likās tā, it kā viņa atrastos aukstā lidmašīnā ļoti lielā augstumā. Lusija šāva uz Molliju, taču, streipuļojot viņas virzienā, secināja, ka aprises, uz kurām viņa bija šāvusi, ir mētelis vai krēsls, nevis Mollija. Krei­sajā pusē viņa pamanīja kustamies neskaidru tēlu.

Pasaule atkal sastinga. Šoreiz pirms vēl Ļogana bija izšāvusi. Kad Lusija pretojās sastingumam, viņas kājas kļuva nejūtīgas. Viņa pieķērās pie kāda priekšmeta, lai paliktu stāvam. Tagad abas jau tuvojās neiespējamajam laika locījumam. Ja jau viņa sāk zaudēt spēkus, tad bērns noteikti tūlīt sabruks. Lusijai bija priekšrocība. Viņa bija gadiem vingrinājusi savu prātu. Viņa uzvarēs šajā sacen­sībā, Lusija to zināja. Ļogana pataustīja savu kristālu zem slapjās jakas tas bija aukstāks par ledu. Ar lielām pūlēm viņa sāka runāt.

Nu, Mollij, bārenīt Mollij, kā tu justos, ja es tev pa­teiktu, ka zinu, kas ir tava māte un tavs tēvs?

Tupot aiz krēsla pie loga, Mollija atbildēja: Es gribētu teikt, ka šīs ziņas ir novecojušas. Tu nāc par vēlu, Logan. Es zinu… Es zinu, ka tu esi mana māte, un es zinu, ka Sells ir mans tēvs, un neuztraucies, jo es jau esmu no jums atteikusies.

Mollija cīnījās par savu dzīvību. Viņas mugurkauls bija auksts kā lāsteka. Likās, ka tas varētu pārlūzt. Kaklā pa­kārtā kristāla aukstums ieurbās ādā, it kā tas saldētu pašu dvēseli. Mollija domāja par to, cik ļoti viņa ienīst Lusiju Ļoganu. Viņa nespēja noticēt, ka cilvēks var būt tik ār­prātīgs, tik ļauns. Taču vēl tūkstoškārt ļaunāk bija tas, ka pretīgā cilvēkveidīgā būtne, kas vicinājās ar pistoli, bija Mollijas miesa un asinis. Visu dzīvi Mollija bija vēlējusies uzzināt, kas ir viņas māte. Viņa bija iztēlojusies laipnu, gudru, jautru sievieti. Bet īstenībā tā bija šī lielummāni­jas apsēstā slepkava. Mollija viņu ienīda par to, ka tā bija sagrāvusi viņas sapņus. Mollija neļaus Ļoganai darīt galu arī viņas dzīvei. Bet viņa bija tik nosalusi… tik ļoti nosa­lusi… un tik nogurusi.

Mollija aizvēra acis. Aiz tām viņa redzēja sevi telpā ar Lusiju. Tad, kā jau viņai tik dabiski izdevās, viņa iztēlojās, ka izšaujas no sava ķermeņa kosmosā kā raķete. Vienā milisekundē viņa bija tur.

Šoreiz kosmoss bija citāds. Zem sevis Mollija redzēja sastingušu visu pasauli. Apkārt orbītās bija apstājušās planētas, arī zvaigznes, kas apturētas uz īsu mirkli laikā.

Mollija saprata, ka kosmoss ap viņu plešas vienmēr, mūžīgi. Šajā stingajā plašumā viņa jutās sīkāka par sīku, kā puteklītis, pat sīkāka. Viņa šķita tik niecīga, ka prak­tiski nebija nekas. Viņa bija atklājusi sevī pašas nanoniecīgumu.

Un tomēr…